Ventspilnieki ir apmierināti gan ar sporta pasākumu dažādību pilsētā, gan ar iespējām sportot pašiem – tā liecina sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS šī gada sākumā veiktā aptauja. Daļa Ventspils iedzīvotāju gan norāda, ka viņiem neizdodas atlicināt laiku sportošanai, tāpēc šoreiz piedāvāsim to ventspilnieku stāstus, kuri atrod laiku visam, arī sportam.

Sporta dzīve Ventspilī norit aktīvi – attīstīta sporta infrastruktūra, plašas sportošanas iespējas vismaz trīsdesmit sporta veidos un dažādi sporta pasākumi. Ventspilnieks var uzturēt sevi labā fiziskā formā, apmeklēt sporta pasākumus, just līdzi saviem mīluļiem un arī pasaules līmeņa sportistiem. SKDS veiktajā aptaujā 82% aptaujāto norādījuši, ka ir apmierināti ar sporta dzīvi pilsētā. Ventspilī norisinās dažādi sporta pasākumi, un to pozitīvi novērtējuši vairāk nekā divas trešdaļas jeb 74% aptaujāto, norādot, ka ir apmierināti ar sporta pasākumu dažādību. Pozitīvs vērtējums sniegts arī jautājumā par sportošanas iespējām – 70% norādījuši, ka ir apmierināti ar iespējām sportot pašiem.

Olimpiskais centrs Ventspils katru gadu investē ļoti lielus finanšu līdzekļus sporta infrastruktūras attīstībā, lai nodrošinātu iedzīvotājiem daudzveidīgākas sportošanas iespējas. Esošajām sporta bāzēm šogad pievienosies jauns Pludmales volejbola stadions, jauna Pārventas atlētiskās vingrošanas zāle un rekonstruēts futbola laukums, kā arī rekonstruētā Ūdens piedzīvojumu parka atlētikas zāle, un tas sniegs iedzīvotājiem vēl plašākas iespējas nodarboties ar sportiskajām aktivitātēm.

Iedzīvotāju viedoklis šādās aptaujās palīdz analizēt un uzlabot Olimpiskā centra darbību, izvērtējot piedāvājumu un nepieciešamību kaut ko mainīt vai kaut kam pievērst pastiprinātu uzmanību. Ventspilniekiem arī tika jautāts, kas kavē viņus iesaistīties sportošanā. Populārākā atbilde bija laika trūkums, ko izvēlējās 26% aptaujāto, tālāk sekoja intereses trūkums (23%) un dārdzība (13%). Savukārt 30% atbildējuši, ka viņiem nekas netraucē nodarboties ar sportu. Piedāvājums un iespējas ir, bet šķēršļi sportošanai katram ir atšķirīgi, taču tos pārvarēt, protams, var palīdzēt arī Olimpiskais centrs Ventspils. Piemēram, iedrošinot un ieinteresējot ventspilniekus.

Olimpiskā centra valdes priekšsēdētājs Uldis Boitmanis uzsver, ka vienai no motivācijām nodarboties ar sportu jābūt rūpēm par savu veselību: «Apgalvojums, ka kāds ar sportu nenodarbojas laika trūkuma dēļ, lielākoties ir atruna, negribēšana vai neprasme sakārtot savu dienas režīmu. Ieteicams jau no paša rīta sastādīt dienas plānu – kādi ir darba pienākumi, kas jādara, kur jābūt –, un jāatrod laiks sporta aktivitātēm. Ieteikums – dienu sākt ar rīta rosmi un tikai tad doties ikdienas gaitās. Svarīgi plānot ne tikai sporta aktivitātes, bet arī ēdienreizes, lai nesanāk, ka pēc kārtīgām vakariņām jādodas sportot.

Nereti cilvēki pievēršas sportam tikai tad, kad jau ir sākušās veselības problēmas, bet, lai no tā izvairītos, ar fiziskajām aktivitātēm jānodarbojas regulāri. Vispirms jāatrod sava motivācija sportot. Otrkārt, jāizvēlas savs sporta veids. Tāds, kas patīk un arī fiziski ir pa spēkam. Ja iepriekš fizisko aktivitāšu bijis maz vai nav bijis nemaz, būtu ieteicams sākt, piemēram, ar nūjošanu. Tāpat iedzīvotāji var pievienoties Ventspils maratona kluba organizētajiem treniņiem, kuros iespējams arī saņemt konsultācijas un padomus, ko un kā labāk darīt. Tas ir svarīgi, lai vēlēšanās sportot neapstātos pie vakara noguruma un secinājuma, ka šodien jau treniņš vairs nesanāks

Apskatīties apkārt, atklāt jauno

Ventspilnieks Imants Auziņš, kurš ikdienā strādā par elektriķi, vaļsirdīgi atzīstas, ka skolas un jaunības laikā sports viņam nav pārāk paticis, bet pirms četriem gadiem nācies tam pievērsties. Un nu viņš jau vairs nevar iedomāties, kā tas ir, kad nekas netiek darīts.

«No 1983. gada, kad es pārnācu no armijas, līdz 2013. gadam faktiski nedarīju neko. Pirmajos Piedzīvojumu parka pusmaratonos piedalījos kā skatītājs ar alus pudeli rokā, jo vienkārši skrēja garām manām mājām. Nekādi nespēju saprast, kas tur ir interesants un labs – skriet, vienalga, kādos laika apstākļos un garus gabalus. Peldēšana ziemā arī likās tāda pati muļķība, bet galu galā tā man pat palīdzēja, kad radās veselības problēmas,» stāsta Imants. Nē, viņš nedevās uz Dampeļiem pie ziemas peldes cienītājiem, bet gan devās uz iegremdēšanos Ventā. Pēc tās veselība sākusi uzlaboties. Imants skaidro, ka izkustēšanās un paradumu maiņa likusi vispār apskatīties apkārt un atklāt daudz jauna: «Pēc tam, kad biju ielicies aukstā ūdenī, kļuva labāk, tāpēc vispirms bija ziemas peldēšana, bet pēc tam pamazām sāku pamanīt, ka ventspilnieki nodarbojas arī ar citām lietām. Piemēram, skriešanu, kas man arī iepatikās. Šobrīd vairāk esmu pievērsies tieši tai, bet arī ziemas peldēšanu neesmu atmetis. Īstā sezona jau gan ir beigusies, bet mēs turpinām tikties un kopīgi peldēties jūrā.» Neatlaidīgi treniņi arī deva rezultātu – 200 metru skrējiens pamazām pārauga piecos kilometros, tad distance kļuva jau desmit kilometru gara, bet tagad Piedzīvojumu parka maratonā viņš jau plāno noskriet visu garo distanci. «Tam pierakstījos pats pirmais un ļoti ceru, ka viss izdosies. Katrā ziņā turpinu tam nopietni gatavoties un pārliecība par spēkiem ir, tomēr gribas jau arī noskriet tā, ka nepalieku pats pēdējais,» spriež Auziņš. Viņš ir arī regulārs velosezonas atklāšanas pasākuma un nūjošanas festivāla dalībnieks, turklāt allaž izceļoties ne vien ar klātbūtni, bet arī īpašu tērpu. Imants atzīst, ka pārāk daudz laika un spēka jau tas neprasa, jo atliek vien izdomāt ideju. Par lielu nūjotāju viņš sevi gan neuzskata, jo, kā jebkurai nodarbei, arī tai jābūt nopietnai pieejai – ja dara, tad pareizi. Interesanti, ka Imants nav liels sporta līdzjutējs, lai gan lielajiem mačiem un mūsējo panākumiem tajos līdzi paseko. «Ja grib, laiku atrast var visam. Darbs man ir dienas maiņā, tā ka vakars faktiski ir brīvs un varu darīt, ko vien vēlos. Protams, arī man ir tādas dienas, kad pēc darba esmu ļoti noguris un labprāt vienkārši pagulētu pie TV, taču, kad sāk tuvoties treniņu laiks, enerģija atkal atgriežas un nosēdēt mājās vienkārši nevaru,» atzīst Imants, piebilstot, ka sportot, kustēties vajag visu laiku, nevis tad, kad dzīve piespiež. I pats labāk jutīsies, i arī daudz jauku cilvēku iepazīsi.

Vispirms jābūt gribēšanai

Baiba Elste, kuras ikdiena ir darbs nopietna mežizstrādes uzņēmuma – Niedrāji MR – valdē, atrod laiku sportošanai pat par spīti tam, ka jāatsakās no kaut kā cita.

«Tā nopietnāk sportošanai pievērsos pirms gadiem trim, kad sāku just, ka darbā ļoti nogurstu, ka man trūkst enerģijas. Tad abi ar vīru vakaros sākām skriet, bet pamazām sporta aktivitātes papildināju un nu jau gadus divus spēlēju arī tenisu,» stāsta Baiba. Pagājušajā gadā viņa ne vien trenējās, bet arī piedalījās Ventspils amatieru turnīrā, kurā plāno startēt arī šogad. «Mani vairāk interesē tieši iespēja izkustēties, sportot. Pieaugot tenisa spēles prasmēm, radīsies arī panākumi turnīros. Skriešana man šķita nedaudz par garlaicīgu, bet teniss tiešām patīk.» Tenisu spēlēt Baiba brauc uz Olimpisko centru Ventspils, bet Ugālē, kur viņa strādā, vēl pagūst apmeklēt arī vieglatlētikas treniņus, kuros tiek sportots dažādos veidos.

Viņa skaidro, ka pieradusi nevis rīkoties spontāni, bet gan plānot savu laiku, tāpēc, ja ir vēlme ieviest plānos kaut ko jaunu, piemēram, kādus treniņus, jāmāk no kādas ierastākas lietas arī atteikties.Treniņi tiek plānoti nedēļu uz priekšu, saskaņojot tos ar citiem svarīgiem darbiem.

«Vispirms ir jābūt gribēšanai kaut ko darīt, un tad jau var arī tam sameklēt laiku. Problēmas ar laiku tomēr vairāk ir atruna, jo, kad sports kļūst par ieradumu, nav nekādu problēmu atrast brīvu brīdi. Protams, diena ir tik gara, cik nu ir, tāpēc dažkārt no kaut kā ir jāatsakās, piemēram, no sēdēšanas pie TV un našķošanās. Tā kā esmu sākusi aktīvāk sportot, tiešām jūtu, ka ir vairāk spēka un enerģijas un tu vairāk arī vari paveikt darbā,» pārliecināta ir Baiba.

Viņai nav bijis nepieciešams sevi kaut kā īpaši piespiest pievērsties sportam, jo pieticis tikai pieņemt lēmumu, tomēr palīdzējis tas, ka arī ģimene ir sportiska – jaunākais dēls un vīrs spēlē tenisu, bet vecākais dēls nodarbojas ar velotriālu.

Ar draugiem uz jauniem mērķiem

Jānis Belorags ir uzņēmuma Bucher Municipal noliktavas darbinieks, tā ka pa dienu noskrieties sanāk jau darbā, bet tas gan netraucē vakaros atrast laiku un spēku skriešanai un arī izvirzīt mērķus šajā hobijā.

«Dažkārt, protams, ir grūti, taču visu var apvienot, ja vien ir tāda vēlēšanās. Tas arī ir galvenais. Vienkāršāk ir nedarīt neko, sevišķi jau pēc darba, un tā noteikti varētu darīt arī es. Iet gulēt, vai ar aliņu rokās gulšņāt pie televizora, bet dzīve kļūst daudz interesantāka, ja atrodi arī kādu aktīvu hobiju,» spriež Jānis. Viņam, lai izdarītu izvēli par labu skriešanai, bijis nepieciešams draugu uzmundrinājums, jo viņš pirms tam liels sportošanas cienītājs neesot bijis. Skolas laikā gan izmēģināti dažādi sporta veidi, kā jau tas zēna gados bijis ne vienam vien: «Tā vairāk uzspēlēju frisbiju, bija arī cīņas sporta veidi, nedaudz izmēģināju vieglatlētiku, bet skolas laikā tā ne īpaši patika. Toties iepatikās tagad, pirms gadiem trim, bet šogad jau skrienu gandrīz katru dienu. Tiešām patīk, bet papildu motivācija ir arī cīņa ar paša sasniegto laiku. To gribas visu laiku uzlabot.»

Nesen pievarēts Berlīnes pusmaratons, vienu reizi veikta arī pilnā maratona distance, taču plānos ir skriet tādas vēl. Jānis spriež, ka garās distances varētu skriet kaut kur ārzemēs, jo tur šādiem skrējieniem esot citāda atmosfēra: «Viena lieta, ka ir liels dalībnieku skaits, bet arī līdzjutēji ielu malās skrējējus uzņem citādi. Atbalsts ir lielāks. Protams, turpināšu skriet arī Latvijā, bet, domāju, neko vairāk par maratonu gan nemēģināšu. Tas nebūs interesanti, jo tajā tomēr galvenais ir pievarēt distanci, bet man gribas pacīnīties arī ar savām sekundēm un minūtēm un uzlabot rezultātu.» Jānis pieļauj, ka vienam uzsākt kaut ko jaunu nav vienkārši, tāpēc ir labi, ja blakus ir kāds, kas uzmundrina un iedrošina, kā tas bijis arī viņa gadījumā.

Atklājies, ka skrējēji ir ļoti jauka kompānija, turklāt sacensībās arī iespējams tikt pie jauniem draugiem un paziņām. Tas noteikti arī ir viens no skriešanas ieguvumiem, taču ir vēl kas: «Varu teikt, ka esmu arī izjutis laimes hormonu, kas izdalās, kad esi ilgāk skrējis. Tā ir sajūta, ka viss padodas ļoti viegli, un tu to tiešām izbaudi, tā ka atrast veidu, kā pēc darba izkustēties, pilnīgi noteikti ir vērts.»

Futbols pat brīvdienu rītā

Ventspilī netrūkst kompāniju, kas laiku pa laikam savācas, lai uzspēlētu futbolu, bet ir kāda, kas, daudzu gadu garumā papildinoties, mainoties un atkal apvienojoties no jauna, izspēlējusies teju visos iespējamajos laukumos un tagad nobāzējusies Katoļu ielas laukumā.

Futbols spēlēts gan pļavā pie pažarniekiem, gan bijušajos laukumos, pie 6. vidusskolas un Ventspils Tehnikuma, gan stadionā, gan pat Tārgalē. Pēc riņķošanas pa pilsētu un novadu futbola cienītāji galu galā nonākuši Katoļu ielas laukumā, kur, lai arī segums ir mākslīgais, apstākļi šķiet tik labi kā nekur citur agrāk. Bijis pat nedaudz dīvaini, ka bumba nemaina virzienu, atsitoties kādā bedrē vai pret kādu izcilni, jo tādu vienkārši nav. Lai gan kompānijā allaž bijuši tādi, kas ar futbolu nodarbojušies arī nopietnāk, galvenokārt tā tomēr vienmēr bijusi vienkārši aktīvas atpūtas cienītāju grupa un tāda ir vēl joprojām. «Ziemā spēlējam iekšā, bet tūlīt pēc pulksteņu pagriešanas ejam ārā. Spēlējam divas reizes darbdienās un arī sestdienā, kad sākam jau deviņos no rīta. Šī tradīcija sākās Katoļu ielas laukumā, un pa visiem šiem gadiem nav izlaista gandrīz neviena reize. Atturēt var tikai tādi laika apstākļi, ja tiešām debesis jaucas kopā ar zemi. Tas ir lielisks brīvdienu sākums, bet, protams, arī darbdienās paskriet, padzenāt bumbu ir forši,» stāsta Sergejs Harkovs. Vismaz astoņi vīri savācas regulāri, taču parasti ir arī vairāk, turklāt vasarā dažkārt pievienojas citi spēlētāji, kas laukumā ieradušies bez kompānijas. Lai labāk organizētu treniņus, izveidota arī WhatsApp grupa, tā ka jau dienas gaitā ir skaidrs, vai vakarā savāksies pietiekoši liela kompānija. Gadījumi, kad spēlētāju ir par maz, gan esot liels retums.

«Tie, kas nāk, arī nāk, bet tie, kas ik pa laikam kādu treniņu izlaiž, ar laiku sāk izlaist arvien vairāk. Nav vajadzīga nekāda saņemšanās, ir vienkārši jānāk, un viss. Protams, ja ir maiņu darbs, tad dažkārt gadās netikt darba dēļ, bet citādāk nevajadzētu būt problēmām saplānot dienu tā, lai tiktu uz futbolu. Ir cilvēki, kas skrien pa taisno no darba, spriež Sergejs, kam pašam arī dažkārt kāds treniņš jāizlaiž darba pienākumu dēļ, jo tāds nu ir dienests Valsts robežsardzē. Šajā pulciņā ir dažādu profesiju pārstāvji, un arī viņu vecums ir dažāds, bet tas, protams, netraucē labi pavadīt laiku un azartiski cīnīties laukumā.

Futbols ir šīs kompānijas galvenā aktivitāte, taču vīri tāpat mēdz paskriet, pabraukt ar velosipēdu, bet daži pēc izskriešanās futbola laukumā dodas nopeldēties jūrā. Un ne tikai karstā vasaras dienā.

Komentāri (7)

  • -3
    Nah Nahs. Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Ja darba nav,tad labāk laiku veltīt spirtam,ne sportam.
    Pat tas Ventspilī,kā jau pilsētā ar rītdienu,ir dārgāks,nekā Rīgā,kur par polšu jāatdod 1,50-1,70 ēreļi.Pie mums jau prasa divreiz vairāk...

  • -4
    666.lv Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Ja labi grib,var tos abus apvienot.Piemēram,uz svaru zāli ņemt līdzi plakano blašķīti ar spirtiņu.Vai pēc noskrietiem kilometriem iebaudīt kādu Miezīti vai Apinīti.Tas,protams,attiecas uz amatieru līmeņa aktivitātēm.

  • -3
    Soft Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Prieks, ka Ventspilī dzīvo un darbojas tik pozitīvi un optimistiski cilvēki. No tiem jāņem piemērs un iedvesma. Ļoti jauks raksts.

  • -3
    Imants Auzins Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Vairāki paziņas tieši sākuši sportiskas aktivitātes zaudējot darbu vai aizejot pensijā. Cits gan ķēries pie kā stiprāka.

  • -2
    eu_beidz Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Kaut kur rakstā pieminētam čiekuriņam jautājiens: Saki, vai sports ir tas, kas tevi no normāla veča pārvērš par pielīdēju, gnīdu un kapeiku @isēju, vai vienkārši tu tāds esi?

  • -1
    eu_beidz Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Tas nebija Imantam, nudien!

  • -1
    keda Pirms 1 nedēļas, 3 dienām

    Ko tad tu ņemies, saki, kā ir, kuram gribu tā jautāt? Ā nē, vislabāk, dzīve ej pajautā. Eu, beidz, tiešām nevari?

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: