Lembergs – veiksmīgs pavērsiens Ventspils liktenī

Savos 79 gados viņš nezaudē dzīves aktivitāti, viņa viedoklī ieklausās biedri no Zaļo un Zemnieku savienības, Jelgavas pašvaldības vadītāji, kā arī žurnālisti.

Kā rit jūsu dienas dzimtas muižiņā?

– Kāda nu šī muiža?! Kad 90.gados sākās denacionalizācija, nolēmu atgūt sava vectēva nekustamo īpašumu un sāku cīnīties ar graustiem, tā kā padomju laikā māja netika remontēta un to bija paredzēts nojaukt. Man daudzi teica: ko tu ņemies ar to graustu, jauc nost un viss. Bet man tajā laikā nebija citu iespēju un arī lielas naudas nebija – cik nopelnīju, tik arī ieguldīju. Tā palēnām tā lieta virzījās uz priekšu. Divatā ar sievu bija jautrāk, bet tagad dzīvoju viens.

Ko jūs domājat par šā brīža politisko dzīvi valstī?

– Ja runājam atklāti, demokrātija – tā ir ļoti laba lieta, taču tā ļauj pārāk daudz muldēt. Ja paraugāmies uz ilgdzīvotājiem politikā, kaut vai uz to pašu jūsu Lembergu, domāju, jūs ne pārāk tur pie viņa pamuldēsiet. Es skatos uz mūsu tagadējo premjeru Māri Kučinski. Viņš visu dara pareizi un cenšas – cepuri nost viņa priekšā. Taču viņš nespēj sist dūri galdā! Pēc manām domām, daudzas lietas valstī būtu jādara citādi, stingrāk. Ja Valsts kontrole ir atklājusi, ka ministrijas nepamatoti iztērējušas deviņus miljonus eiro un tai pašā laikā trūkst naudas medmāsu algām – nu, kā tā var būt?! Domāju, daudzās jomās ir jāsavelk groži ciešāk. Pārāk naski mēs esam savā vēlmē skaisti dzīvot un saņemt lielas algas!

Kas no jūsu ideāliem un iecerēm no laika, kad bijāt aktīvajā politikā, ir īstenojies, bet kas – ne?

– Ja jūs runājat par to laiku, kad biju pēdējais premjerministrs padomju Latvijā, tad – nedomājiet, ka tad bija iespējams izvirzīt veselu virkni ideju un ieceru! Varēja izvirzīt vienu, divas, trīs mērķus – un viss. Neko vairāk jūs tik īsā laikā (no 1988. gada oktobra līdz 1990. gada maijam – red. piez.) šajā amatā nepaveiksiet. Bet vēl pareizāk – atstāt pēc sevis kaut vienu vērtīgu pasākumu. Manā gadījumā tie arī bija Breša zemnieki.

To var nosaukt par sava veida pirmo agrāro reformu vēl pirms Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas.

– Saukt to par agrāro reformu – tas ir pārāk skaļi. Lai īstenotu agrāro reformu, bija pārāk maz laika, un tai bija jāaptver ne tikai zemkopība un zemnieku kustības atjaunošana, bet arī kooperatīvu atdzimšana. Taču, kad es tam pievērsos jau pēc pabūšanas premjera amatā, man teica: kamdēļ noņemties ar šīm mazajām saimniecībām, tās izmirs pašas no sevis! Un mēs pazaudējām 20 gadus! Tagad jau visi atzīst, ka bez kooperācijas zemniekiem neizdzīvot, taču zaudēts daudz laika. Skandināvijā apmēram 90 procenti zemnieku saimniecību, kam pieder nelielas zemes platības, ir apvienotas dažādos kooperatīvos. Kādēļ gan arī mums nepārņemt šo pieredzi?

Vai jums kas zināms par Breša zemnieku tālāko likteni?

– Protams. Zinu kādu jaunu zemnieku, kas pārņēma saimniecību no savas mātes – Breša zemnieces. Taču tagadējie jaunie zemnieki – tā jau ir pavisam cita paaudze. Viņa māte sāka ar simt hektāriem apsaimniekojamās zemes, bet dēlam tagad jau ir vairāk nekā tūkstoš hektāru! Tajā laikā privāts īpašums nevarēja būt. Mēs bijām celmlauži, pieņemot lēmumu Par zemnieku saimniecībām un tādējādi radot tiesisko pamatu individuālu saimniecību atdzimšanai laukos. Lūk, ja tikpat gudri būtu rīkojušies arī ar spēcīgajiem kolhoziem, tā vietā, lai tos likvidētu, rezultāts varēja būt vēl labāks. Taču – kā ir, tā ir.

Jūsu viedoklī vēl joprojām ieklausās?

– Māris Kučinskis reiz jautāja, vai iespējams tagad izveidot ko līdzīgu Breša zemniekiem. Bet tas taču ir milzīgs darbs, ar nopietnu dokumentu sagatavošanu! Es jau vairs neņemos to darīt. Šodien zvanīja žurnālists, kurš rakstīja par mani slavinošu rakstu, kad man pērn pasniedza Jelgavas pilsētas domes Goda zīmi. Zinu, ka šis žurnālists ir pret Zaļo un Zemnieku savienību, un viņš jautāja, ko es domāju par to, ka Rāviņš (Jelgavas mērs Andris Rāviņš – red. piez.) jau ceturto reizi izvirza savu kandidatūru pilsētas domes vēlēšanās. Un kas par to!? Manuprāt, tas ir pat labi – viņš zina katru stūrīti pilsētā un katru speciālistu, pārzina visas problēmas un to iespējamos risinājumus. Un tagad nāks jauns? Tās visas ir muļķības, ko runā par simt dienām. Es savā laikā diezgan ilgi strādāju par Valsts plāna priekšsēdētāju. Un lai man neviens nestāsta, ka pa simt dienām var tur ko saprast. Man bija vajadzīgi vismaz pieci gadi, līdz sāku apjaust, kas no manis atkarīgs un kā dzīvē izvērtīsies katrs manis valsts plānā ierakstītais cipars. Tāpēc es uzskatu: ja vēlētāji vadītājam uzticas – lai viņš strādā.

Arī Aivars Lembergs jau ilgi ir pie varas Ventspilī.

– Aivars Lembergs bija Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs laikā, kad biju premjerministrs. Mēs ar viņu strādājām katrs savā jomā, taču bija arī kopīgi jautājumi, ko nācās risināt, piemēram – cīnīties ar Maskavu, lai iegūtu daļu valūtas Latvijai. Valūta mums bija vajadzīga nopietniem mērķiem – aprīkojuma atjaunošanai. Lembergs attiecīgi cīnījās, lai iegūtu valūtu Ventspilij, kur bija nepieciešams modernizēt ostas termināļus. Var viņam piekrist vai nepiekrist. Taču jebkurā gadījumā – Lembergs ir cilvēks ar konkrētu, precīzu un pareizu domāšanu. Kaut kāda vāvuļošana – «varbūt darīt, bet varbūt tomēr ne» – ar viņu neiet cauri.

Kad pēdējoreiz bijāt Ventspilī? Esat pamanījis, kā pilsēta izmainījusies?

– Es Ventspilī esmu regulāri. Man Ventspilī ir daudz draugu. Tagad daudzas Latvijas pilsētas tiek sakārtotas, bet Ventspils ir pati skaistākā un izceļas citu vidū. Pie jums arī rūpniecība attīstās, un ir daudz brīnišķīgu atpūtas iespēju. Bet kā viss sākās? Atceros, draugi man stāstīja, kā Lembergs pirmo reizi piedāvāja Ventspilī attīstīt tūrismu. Visi taču smējās par viņa idejām! Toties tagad neviens nesmejas un visi tik gaida tūristus atplestām rokām, jo, pateicoties viņiem, arī mazais bizness pilsētā attīstās. Tas pats ar industriālo zonu attīstību un uzņēmumu piesaisti. Citi vairāk pļāpā par to nekā dara! Bet Ventspilī dara – būvējot ēkas, kur uzņēmumi var nākt un uzreiz sākt ražošanu. Citur tā nav. Var to dēvēt par veiksmīgu likteņa pavērsienu, ka Ventspils domes darbu vada Lembergs. Negribas salīdzināt, taču paskatieties uz blakus esošo Liepāju, kur Sesks arī ilgi ir pie varas. Bet Liepāja taču nav salīdzināma ar Ventspili!

Kādēļ citiem neizdodas tas, kas Lembergam?

– Man liekas, ka pati lielākā mūsu problēma ir bezatbildība. Lai kādi bija padomju laiki, tolaik ierēdņiem un vadītājiem bija liela atbildība. Ikviens zināja, kas no viņa tiek prasīts. Bet šodien? Koalīcija lemj: «mūsu ministrs ir labs, neaiztieciet viņu, viņa darbs mūs apmierina», lai gan patiesībā viņš neko nedara. Lembergam ir šī atbildības izjūta pat to, ko viņš dara.

Vai, jūsuprāt, Ventspils varētu kalpot par piemēru visas valsts attīstībai?

– Domāju, ka nē, jo Ventspils ir ostas pilsēta. Tā varētu būt piemērs Liepājai un daļēji arī Rīgai. Pieeja pašvaldības vadīšanai, kā jebkurā lietā, ir ļoti atkarīga no personālijām. Lembergam galva strādā kā dators – viņš vienā mirklī veic visus aprēķinus, izanalizē jebkurus datus un sniegs jebkādu informāciju. Viņš ir unikāls cilvēks. Paldies Dievam, ka mums ir tādi vadītāji!

Vai jums ar Lembergu bijušas nesaskaņas?

– Es savulaik domāju, ka vajadzīgs speciāls ostu nodoklis. Lembergs šo ideju noairēja, un labi, ka tā. Tagad es viņam piekrītu.

Kādēļ jūs atteicāties no neatkarīgās Latvijas premjerministra amata?

– Tādēļ, ka es ne dienas neesmu strādājis kapitālismā, neesmu apguvis tirgus ekonomiku, veicis darījumus ar privātīpašumu. Tādēļ tā man bija goda lieta – atteikties no šī piedāvājuma. Joprojām uzskatu, kas šis lēmums bija pareizs. Daži no tiem, kas tagad tā raujas, pat par mēru nedrīkstētu būt. Skatos uz viņiem un brīnos – ko tu no sevis esi iedomājies?!

Deputātu kandidāts Ģirts Kristovskis apgalvo, ka pašreizējo Ventspils uzplaukumu sekmējis tieši viņš.

– Kas par muļķībām! Viņš nekad nav pieņēmis nevienu gudru lēmumu! Domāju, ka ventspilniekiem ir ļoti viegli izlemt, par ko balsot pilsētas domes vēlēšanās. Ja uzvarēs Lemberga komanda, pašreizējais progress pilsētas attīstībā turpināsies, viss iecerētais un plānotais tiks īstenots. Bet tagad iedomāsimies, ka vēlēšanās uzvar Kristovskis. Cik zinu, viņu angažējis Rūdolfs Meroni. Tātad – kas būs īstais saimnieks Ventspilī? Meroni. Viss ir viegli prognozējams. Lembergs turpinās darbu kā līdz šim. Bet Meroni iesāks kārtējo kariņu, jo gribēs kaut ko sev iegūt Ventspilī. Ventspilniekiem ir skaidri jāatbild sev uz jautājumu, ko viņi vēlas. Stabilitāti un izaugsmi vai kariņus un mētāšanos ar amatu krēsliem? Otrajā gadījumā par jums tur neviens nedomās un nerūpēsies! Un rezultātā cietīs visa pilsēta. Es nedomāju, ka Kristovskis iegūs varu Ventspilī.

Esat sekojis līdzi viņa karjerai varas augstākajos ešelonos?

– Tur jau nebija, kam sekot! Vai tad tā bija karjera? Viņš padižojās te vienā vietā, te otrā un pazuda. Pēc aizsardzības ministra amata es par viņu vispār neko nebiju dzirdējis. Bet te pēkšņi atkal uzpeldēja nez no kurienes – sveiki, būšu mērs...

Kā jums kā Ventspils viesim mūsu pilsētā pietrūkst?

– Grūti pateikt, kā vēl trūkst. Jebkurai vietai vēl var piešķirt glanci! Kāds vecs politologs man teica: nekad nesaki, ka esi sasniedzis visu! Tiklīdz tu to pateiksi, tā tev būs laiks aiziet. Gribētos kādreiz Ventspilī ieiet tādā labā zivju tirgū! Mans draugs, kas dzīvo Ventspils novadā, pēc zivīm brauc uz Roju, kur krodziņā var pasūtīt lielisku laša steiku! Ceru, ka atdzims gan Vecpilsēta, gan Ostgals. Ventspils pievelk tūristus jau tagad, bet vilinās vēl vairāk!

Domājat, Kristovskis to varētu paveikt?

– Nu ko jūs! Tā kā viņu vada Meroni, pilsētas, tās iedzīvotāju intereses un vēsturiskās daļas atjaunošana viņam ne tuvu nav pirmajā vietā. Viņa galvenais uzdevums – kalpot Meroni, nevis domāt par zivju restorāniem vai Vecpilsētas atdzimšanu.

Kāds būtu jūsu vēlējums ventspilniekiem?

– Veiksmi vēlēšanās! Ceru, ka ventspilnieki izdarīs pareizo izvēli, neticu, ka viņus iespējams apmuļķot. Nevajag ticēt tukšiem solījumiem!