Turpinājumos publicējam ekonomikas žurnālista un grāmatu autora Imanta Liepiņa pētījumu «Ventspils tranzītbiznesa karš», kura pamatā ir viņa publikāciju sērijas dažādos Latvijas medijos pēdējo desmit gadu garumā.
Ventspils tranzītbiznesa karš. Kaktu šķīrējtiesa: afēras izgāšanās
2No juridiskās puses — situācija bija tik vienkārša kā nekad. No praktiskās puses — sen nebija gadījusies tik bīstama un neprognozējama prāva. Ja vien advokāti pirms cīņas būtu paraduši saspļaut saujās un uzrotīt piedurknes, viņi to darītu, taču viņi savilka ciešāk kaklasaišu mezglus un paskatījās pulksteņos. To viņi darīja ne biežāk kā citi ļaudis, taču ar lielāku prieku gan — viņiem kā nekā maksā par stundām.
Olavs Cers — daudzpusīgs advokāts, kura tīšuprāt neuzkrītošā āriene slēpa prāta izcilību — ieņēma savu vietu pie šaura un neērta galda kopā ar Initu Apšenieci — juristi ar profesores cienīgām zināšanām un filmu zvaigznes izskatu. Viņam blakus apsēdās kolēģi Agris Bitāns un Māris Vainovskis — līdzīga kaluma aizstāvji.
Galda otrā pusē sēdēja pretiniece — Kālija Parka un Ventspils Tirdzniecības Ostas advokāte Sanita Slišāne. Viņa reiz pati bijusi tiesnese, taču Saeima speciālā ārkārtas sēdē bija viņu no tiesneses amata atbrīvojusi: tika konstatēts, ka Slišāne veikusi klaji nelikumīgas darbības kāda nekustamā īpašuma izsoles lietā. Taču bija zināms, ka viņas vadītajās sēdēs arī citkārt notikuši dažādi brīnumi, kas uzvēdījuši korupcijas smaku — tā reiz Slišāne policijas arestētam pedofīlam mūža ieslodzījuma vietā iedeva nosacīto, un pretekli atbrīvoja tiesas zālē.
Tagad Slišāne, pārstāvot Kālija Parku un VTO, čabināja papīrus šķīrējtiesā, uz blakus krēsla novietojusi brūnu ādas portfeli. Aiz viņas pārliecību par savu taisnību izstaroja LSF Holdinga darbinieki, kā arī slamstījās daži nopietnību tēlojoši žurnālisti. Vēl te drūzmējās tiesu izpildītājs Ģirts Dmitrijevs un LSF Holdinga toreizējais ģenerālmenedžeris Edgars Jansons, savukārt aiz T–veidā piestumta otra galda sēdēja tiesnesei neierasti stilīgi tērpusies šķīrējtiesnese Sandra Grebe. Telpas stūrī portatīvo datoru klabināja sekretāre.
Afēra sāk bremzēties
Šī̄ tad arī bija «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesa», kam jau pirms lietas uzsākšanas bija pielipis apzīmējums kaktu šķīrējtiesa. Tiesas «sēdes» (no juridiskā viedokļa tās bija nevis sēdes, bet gan kaut kas līdzīgs cirkam) 2006. un 2007. gadā regulāri notika telpā, kurā visi sanākušie nemaz nespēja savietoties — ļaudis stutējās gar sienām un drūzmējās caurstaigājamās tiesas zāles aizmugurē ierīkotajā virtuvītē, tā kā šī bija kaktu šķīrējtiesa ne tikai pārnestā, bet pat burtiskā nozīmē.
Tieši šādos apstākļos izšķīrās Ventspils ostas sauskravu biznesa liktenis. Šeit bija spēkā sauklis: «Ne soli atpakaļ!» — ja šeit tiktu piedzīvots zaudējums, neeksistētu vairs ne 2005. gada lielākais nodokļu maksātājs Latvijā un lielākais vietējais investors Ventspils brīvostā, ne arī jelkad tiktu līdz tiesībsargājošajām iestādēm aizvirzīta A/S Latvijas Kuģniecība 130 miljonu dolāru izpumpēšanas shēma, ne arī varētu celt gaismā citas nelikumības.
— Tā jau ir liela uzvara, ka mēs vispār varam piedalīties šīs te kaktu šķīrējtiesas sēdēs. Iedomājieties: sākumā tajos viltotajos papīros bija rakstīts, ka šķīrējtiesa skata lietu rakstveida procesā, bez pušu klātbūtnes! — Jansons pirms sēdes stāstīja visiem, kam nebija slinkums klausīties, un dzirdīgas ausis bija daudzas.
Caur privāto tiesu mēģina legalizēt viltojumus
Dokumentu oriģinālās versijas bija paredzējušas kālija un ogļu pārkraušanas komercstrīdu skatīšanu Cīrihes Tirdzniecības palātas starptautiskajā arbitrāžā triju šķīrējtiesnešu sastāvā. Savukārt Valērijs Godunovs 2006. gada pavasarī, kad izlidoja no darba LSF Trans un beidzās arī viņa prokūras termiņš, aizejot bija pievācis līdzi līgumu oriģinālus un līdz pat gada beigām nebija atdevis (droši vien šie pusmiljarda vērtā sauskravu biznesa dokumenti bija izlaisti caur papīru smalcinātāju), par ko arī viņš bija iesūdzēts. Tikmēr dokumentu vietā pēkšņi parādījās kaut kādas pārrakstītas versijas, kurās zīmogi bija acīmredzami viltoti, kā to apliecināja neatkarīgo ekspertu slēdziens — autori turklāt bija nevis Latvijas, bet Igaunijas eksperti.
Tā sauktās «sēdes» parasti sākās ar zvērinātā tiesu izpildītāja Dmitrijeva izdzīšanu — lai arī tiesu izpildītājs norādīja, ka viņš ir valsts amatpersona, turklāt viņa veicamos pienākumus nosaka Zvērinātu tiesu izpildītāju likums, Civillikums un citi normatīvie akti, Grebe lika tiesu izpildītājam atstāt sēžu zāli.
Šķīrējtiesas — risinājums vai jauna problēma?
Šeit visā krāšņumā izpaudās privāto arbitrāžu tiesiskā problemātika. Šķīrējtiesas pēc būtības ir domātas kā alternatīvas «īstajai» tiesai gadījumos, kad jāizskata saimnieciskas lietas. Īpaši nopietnās lietās, lai izslēgtu jebkādas ietekmēšanās iespējas, strīdus nereti vienojas skatīt starptautiskās šķīrējtiesās.
No Latvijā reģistrētajām vairāk nekā divsimt šķīrējtiesām aktīvas ir apmēram divdesmit, bet «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesa» pie tām noteikti nepiederēja. Divu gadu laikā kopš dibināšanas tā bija paguvusi izskatīt veselas trīs lietas, un 2005. gadā šī kaktu arbitrāža bija apgrozījusi tieši 2491 latu. Toties, ja šī tiesa pieņemtu jelkādu lēmumu, tas nebūtu pārsūdzams: atliktu vienīgi īstajā — Centra rajona tiesā — apstiprināt izpildrakstu. Neraugoties uz to, ka «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesā» iesniegtie līgumi starp LSF Trans, Kālija Parku un VTO bija klaji viltojumi.
Beidzot afēra sāk bremzēties!
Pirmā kaktu šķīrējtiesas sēde beidzās ātri — puses pēc ilgāka strīdiņa panāca, ka lietu tomēr atlika. Klātesošajiem jau likās, ka LSF izkļuvis no dziļas bedres. Sākuši dziļos mīnusos, LSF darbinieki atvairīja uzbrukumu un noturējās vismaz uz kādām četrām nedēļām, kad tika nozīmēta nākamā tiesa. Joks bija tāds, ka paralēli līgumu īstās versijas tika skatītas Ventspils tiesā, kurā tika iesniegtas īsto līgumu palikušās kopijas. Tikko kā par to tika paziņots publiski, kāds iesniedza sūdzību KNAB par to, ka Kurzemes apgabaltiesā visas Ventspils uzņēmumu iesniegtās civillietas visu laiku nonākot pie viena un tā paša apgabaltiesas tiesneša — Arņa Dundura.
KNAB ierosināja pārbaudi, skaidri zinot, ka visas ventspilnieku lietas nonāk pie Dundura tieši tāpēc, ka viņš Ventspilī ir vispār vienīgais apgabaltiesas līmeņa civillietu tiesnesis, tāpēc ne pie viena cita tiesneša šīs lietas gluži vienkārši nevar nonākt. Provokācija neizdevās — drīz vien Dundurs uzvarēja konkursā, saņēma paaugstinājumu un pārcēlās darbā uz Rīgas apgabaltiesu.
Augstākā tiesa 2007. gada sākumā visus zemāko instanču lēmumus atcēla. Pēc tam ar Kurzemes apgabaltiesas (t.i., «īstās» tiesas) lēmumu Ventspils uzņēmumu savstarpējo strīdu izskatīšana kaktu šķīrējtiesai tika atņemta, taču šī tiesas imitācija pat nedomāja padoties un… turpināja «izskatīt» dokumentu viltojumus, it kā nekas nebūtu noticis.
Afērists: «No comment!»
Pēc pirmās sēdes, kad visi jau bija izgājuši kāpņu telpā, pa durvīm centās iekļūt kāds vidēja auguma ūsains vīrs diezgan tumsnēju sejas ādu.
— Ko jums te vajag, jūs uz kurieni? Uz kaktu šķīrējtiesu? — Jansons saausījās.
— Ja zģes živu, — vīrelis tikko saprotami noņurdēja un atvēra durvis.
— Ā, tad tu esi tas Solodiļins? Šīs te privātās šķīrējtiesas dibinātājs?! Kālija Parka advokātes Sīpolas vīrs? — Jansons tīšuprāt runāja latviski, enerģiski sasliedamies uz pirkstgaliem, tāpēc izskatījās divreiz garāks par Solodiļinu, kurš teju vai mukšus ieskrēja Sīpolas uzgaidāmajā telpā, kas vienlaikus bija arī šķīrējtiesas priekštelpa. — Es atkal esmu tas Jansons, kuru jūsējie grib apzagt!
— No comment, — tie bija divi vārdi, kurus Solodiļins todien pateica — nezin kāpēc angliski. Pēc mēneša Solodiļins bija pārvarējis gļēvulību un pēc sēdes jau neizvairījās, bet neko arī neteica, tikai sēdēja atgāzies atpūtas krēslā savas sievas uzgaidāmajā priekštelpā un uz mēģinājumiem uzsākt sarunu smīnēdams atteica: «Ja etuju vašu gazetu ņe čital, tak što ņičevo ņe magu skazaķ!» Nebija gan nekāds brīnums — Solodiļins, kaut gan lielu daļu mūža bija nodzīvojis Baltijā, tā arī nebija papūlējies iemācīties valsts valodu (vismaz nekas par to neliecināja) un rakstus tiešām nebija spējis izlasīt. Šeit nu viņš nemeloja.
Taisnība beigās tomēr uzvar!
Pēc viltoto līgumu viltus izskatīšanas viltus tiesvedībā viltus šķīrējtiesā gandrīz gada garumā cietušajai pusei tomēr izdevās no afēristiem atkauties. Īstos, no blēžu kampiena izglābtos dokumentus ar īstas tiesas un īstu tiesnešu lēmumu atzina par spēkā esošiem. 2016. gada sākumā, tieši desmit gadus pēc dokumentu nozagšanas, LSF Holdings beidzot piedzina trīs miljonus no VTO — par to, ka savulaik VTO ļaunprātīgi atteicās ņemt pretī LSF sagādātās ogļu kravas. Tā kā VTO rezervēs šāda nauda atrodama nav (padomes priekšsēdētāja Rūdolfa Meroni un viņa «komandas» darba rezultāts), sāka parādīties dokumenti ar meklējumiem, kā varētu nemaksāt. Tomēr taisnīgums ir ticis panākts — blēžiem viņu gājieni neizdevās, un viņiem par savām izdarībām ir jāmaksā!
Tā kā Solodiļina un Grebes izdarības, lai arī iznākumā nesekmīgas, bija cietušajiem izmaksājušas ne mazumu naudas, aizstāvoties pret kaktu šķīrējtiesu, tagad jau LSF iesniedza prasību piedzīt no «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesas» 25,5 tūkstošus latu. Tas kļuva par labu biedinājumu citiem afēristiem, kas plānoja shēmot ar viltus prasībām privātajās arbitrāžās — ja šķīrējtiesa pieņem lietu izskatīšanai, zinot, ka lieta ir safabricēta, tad tai jāzina, ka pēc tam zaudējumus cietušie jau var mēģināt piedzīt no pašas šķīrējtiesas.
Foto: Cietušo pusi sekmīgi aizstāvēja komanda: advokāti Agris Bitāns, Inita Apšeniece, Olavs Cers; aizmugurē — Edgars Jansons
Komentāri (2)
Raksta autors varētu piestrādāt par scenārija autoru nevienam vien seriālam,kuru varētu drillēt pa gariem ziemas vakariem.Tā kā drīz beidzas UgunsGrēks,tad tas būtu tieši "desmitniekā".Pensionāriem prieks un pašam kāda naudiņa būtu maizītei un kāds litriņš degviela autiņam.
Kā tad saimnieks tika pie naudas? Vai ar rožu audzēšanu?