Ventspils tranzītbiznesa karš. 100 tūkstošu investīcijas naftas vada apzagšanai

Vecais T-150 buldozers ierēcās un izpūta melnu dūmu mākoni. Buldozera kāpurķēdes spīdēja: jau kopš pavasarī atkusa zeme, padomju gadu ražojuma traktors bija dienu un nakti rūcis grantsbedrēs un būvlaukumos, tāpēc ķēdes bija notrinušās spožas.

Traktors bija steigšus iznomāts un patiesībā piederēja kādai vietējai puslauksaimniecības, pusmeliorācijas, pusbūvfirmiņai, kas bija veidojusies, pirmajos neatkarības gados atšķeļoties no bijušā kolhoza. Šovakar ap buldozeru staigāja, sakliedzās un rīkojās krietns vīru bariņš – daļa bija policijas formās, daļa civilapģērbā. Netālu pie izdangātā zemesceļa bija sastājušās vieglās mašīnas ar un bez uzrakstiem POLICIJA. Vairāku mašīnu starmeši bija notēmēti uz izdangāto, dubļaino lauku, pa kuru patlaban atpakaļgaitā pie bedres piebrauca buldozers. No tās izlīda dubļos nosmērējies vīrietis ar lāpstu:

– Veči, pado' tuvāk!

Buldozers ar rāvienu uzsāka kustību tuvāk bedrei, taču iejaucās kāds no vīriem civilapģērbā. Lai arī salijis slapjš, šis vīrs nebija nobridies un netīrs – kā daudzi citi. Viņš sakrustoja rokas X burta veidā, aicinot buldozeristu apstāties, un piegāja pie traktora, ar rokas mājienu norīkodams pāris tuvākos policistus sev līdzi.

Nezinātājs, ieraugot skatu, kurā persona civilapģērbā komandē uniformētos policistus, sāktu fantazēt par korumpētiem mentiem, kas izpilda privātstruktūras pasūtījumu; zinošie uzreiz saprastu, ka garajā, brūnajā ādas jakā tērpies vīrs līdz ar pārējiem kolēģiem civilapģērbā patiesībā pārstāv kādu daudz ietekmīgāku struktūru – tātad Drošības policiju.

Zagļu indīgās pēdas

– Zin' ko? – brūnā jaka jautāja traktoristam. – Piebrauc tuvāk, bet uz pašu raušanas momentu palaid kādu no mūsējiem pie kloķiem, pats vienkārši pasēdi blakus. Lai nav tā, ka tu pēc tam izrādītos par kaut ko atbildīgs!

Traktorists – vienkāršs, iesirms lauku vīrs nonēsātā jupķī – pamāja ar galvu un pārsēdās blakus sēdeklī, iepriekš pārlicis mazo (reversa) ātrumkloķi neitrālajā stāvoklī. Brūnā jaka pakāpās pāris soļus no traktora un jautāja policistu baram:

– Kāds māk ar šito apieties?

Kāds pusmūža likumsargs no vietējās rajona pārvaldes atsaucās:

– Mācību laikā pa vasarām piestrādāju uz tāda, kamēr kolhoza vīri bija aizņemti ar divām lietām: plostošanu vai lāpīšanos!

– Nu redzi, kā noder! – Ādas jaka paņēma smēķi un aizdedza, sargājot liesmu no lietus un vēja. – Ja nu kas, īstais braucējs turpat blakus sēdēs.

Policists uzmauca galvā ciešāk cepuri, uzlēca uz ķēdes un ierāpās kabīnē, paregulēja gāzi, paraustīja reversu, nospieda labās puses pagrieziena sviru, tad piespieda pedāli, atlaida sajūgu un apmierināts konstatēja, ka atceras, kā pagriezt traktoru. Pārslēdzis pirmo ātrumu, viņš atpakaļgaitā brauca klāt bedrei.

Bedrē bija redzams tikko atraktais caurules fragments. Viens no policistiem ielēca bedrē un izvilka caurulei pa apakšu resnu tērauda trosi, ko pēc tam vēl trīs vīri kopīgiem spēkiem salieca puslokā, lai cilpu varētu pielikt pie buldozera. Policists izlīda no bedres un kopā ar citiem pagāja drošā attālumā – ja nu kaut kas pārtrūktu un ar svilpienu lidotu sānis.

Traktors izkustējās, trose nostiepās, un no zemes izcēlās paresna plastmasas caurule. Iekšpusē to saturēja tērauda armatūra, tāpēc caurule saliecās, bet nepārtrūka. Buldozerā sēdošie pārslēdza trešo ātrumu, motors ierēcās, ķēdes žļerkstēdamas iearās dubļos, un mašīna neapturami devās uz priekšu. Aizmugurē gaisā sāka lidot dubļi, akmeņi un veselas velēnas, kad caurule tika rauta ārā no zemes ar vairāku simtu zirgspēku jaudu. Policisti pamuka nostāk, jo precīzs caurules maršruts pazemē bija zināms tikai pašiem ieracējiem, tāpēc nevarēja zināt, kādus pagriezienus var sagaidīt. Caurule brakšķēja, vietām gareniski ieplaisādama, un pa plīsumu spraugām sāka sūkties ārā dīzeļdegviela. Taču policisti zināja, ka no savas bāzes ceļā jau ir vides aizsardzības uzņēmuma VentEKO speciālisti ar attiecīgo tehniku, kas paredzēta piesārņojuma likvidēšanai.

Nafta pazūd, bet ne dīzeļdegviela

Kad 2001./2002. gadā Krievija vienpusēji izlēma atteikties no jēlnaftas pārsūknēšanas pa SIA LatRosTrans piederošajiem naftas vadiem, tikai retais spēja saklausīt īstos iemeslus, kāpēc tas notika. Tika minētas visvisādas versijas – ventspilnieki neesot vienojušies ar īstajiem; esot vienojušies, bet ar neīstajiem; Krievija gribot Latviju sodīt par krievvalodīgo tiesību pārkāpumiem (Ventspils krievvalodīgie pat sacerēja atklāto vēstuli Krievijas sabiedrībai un varas aprindām, pierādot – lielākie cietēji būs Ventspils uzņēmumos strādājošie vienkāršie cilvēki, no kuriem ievērojama daļa ir krievu izcelsmes); citi sprieda – kādam nepatīkot latvieši, un tā tālāk.

Patiesība bija tāda, ka Krievijas valdība vēl prezidenta Borisa Jeļcina laikā bija pieņēmusi programmatisku uzstādījumu – Krievijas eksportam jāiet caur savējām ostām! Vladimirs Putins pēc nākšanas pie varas šo pieeju bija apstiprinājis vēlreiz, norādot: ja gadu tūkstošu mijā Krievija pati caur savām ostām eksportēja vismaz 70% savas produkcijas, tad šis cipars jāpalielina līdz 95%. Latvija tur neko nevarēja izdarīt, lai kā censtos – arī Igaunija nav varējusi saglabāt Krievijas kravas.

«Mēs uzreiz sapratām, ko tas nozīmē, un atradām pretlīdzekli. Zinot, ka kravu apjoms samazināsies, tika uzsākta apzināta Ventspils industrializācija,» atceras Venspils mērs Aivars Lembergs. «Kopš tā laika mēs attīstām rūpniecisko ražošanu, pie kam ar arvien lielāku pievienoto vērtību. Piesaistām gan vietējos, gan ārzemju investorus. Mums ir līdzeklis attīstībai, un ikviens redz, ka tas strādā!»

Kremļa nolūku nopietnību parāda attieksme pret LatRosTrans: šajā uzņēmumā 2/3 daļu pieder AS Ventspils nafta, kamēr atlikusī trešdaļa – Krievijas valsts uzņēmumam Transņefķeprodukt. Tomēr zaudējumu radīšana firmai, kurā pašiem pieder ievērojamas investīcijas, nemainīja Kremļa lēmumu.

Dīzelis turpina plūst, turpinās arī zagšana

Divi cauruļvadi ar metra diametru, kas paredzēti naftas pārsūknēšanai, apstājās. Toties turpināja (un turpina) strādāt 600 milimetru cauruļvads, kas pārsūknē dīzeļdegvielu. To ražo Polockas naftas rafinēšanas rūpnīcā, kas atrodas Baltkrievijā, tālab Kremļa lēmumi to neskar. Diemžēl tas nozīmēja arī faktu, ka dīzeļdegvielas zagļiem, kuri visus deviņdesmitos gadus bija uz nebēdu apzaguši LatRosTrans, iespēja saglabājās. Tas bija iemesls, kāpēc tagad bars ar policistiem bija izrakuši lielu bedri lauka vidū un pieaicinājuši talkā buldozeru ar trosi. Traktors rēkdams turpināja attālināties, vilkdams aiz sevis izplēsto cauruli kā lielu, indīgu sakni, kas rāvieniem parādījās no zemes, taču tās galu joprojām neredzēja.

Bija jau kļuvis pavisam tumšs, kad piebrauca vēl viens policijas busiņš, kura vienīgais sānu lodziņš bija aizrestots. No priekšējā sēdekļa izbira trīs smaidīgi, apmierināti likuma sargi, atrāva aizmugurējās durvis un pavēlēja kādam vilkties laukā.

No arestantu busiņa izrāpās slapjš vīrelis – tikai, atšķirībā no policistiem, viņa drēbes nebija izmirkušas vis lietū, bet gan smirdēja pēc dīzeļdegvielas. Rokas viņam bija saslēgtas rokudzelžos. Ieraugot vīreli, visiem policistiem vēl vairāk uzlabojās garastāvoklis, kurš jau tā bija labs – kā jau veiksmīgas operācijas laikā.

– Šito tipu mēs nogrābām vienā puspamestā kolhoza laika šķūnī, – viens no tikko atbraukušajiem stāstīja. – Šis taisni pumpēja vecā gazikā sakrautās mucās dīzeli. Viņš gribēja aizlaisties, bet nepaspēja atvienot savas šļaukas no šitās te trubas, – policists pamāja uz buldozera vilkto cauruli. – Tā nu viņš pats nolējās ar dīzeli, viss šķūnis pieplūda. Ideāli lietiskie pierādījumi!

– Nu, stāsti! – brūnā jaka demonstratīvi sarauca seju ledainā grimasē, raugoties nosalušā, drebelīgā vīreļa virzienā. Vīrelis izplatīja spēcīgu dīzeļdegvielas smārdu. – Kurš vēl, ar ko, kad, cik, kāpēc...

Taču apcietinātā vīreļa galva, kas bija visu laiku nodurta, pašāvās uz augšu:

– Man ir tiesības uz advokātu.

– Ir, ir tev tiesības... Apdomājies kārtīgi, lai kaut ko pēcāk neaizmirstu mums izstāstīt!

Buldozera rēkšana un ķēžu žvadzoņa atgriezās no tumsas, paspīdēja ugunis: caurule beidzot vietā, kurā to apņēma trose, bija pārtrūkusi, tāpēc to vajadzēja par jaunu pieķibināt pie traktora. Apcietinātais vīrelis tika ievietots atpakaļ busiņā, bet izmeklētājs nosmējās:

– Līdzšinējais kreisās trubas rekords ir desmit kilometri. Viens šīs te armētās drenas metrs maksā apmēram septiņus latus. Kopā ar uzstādīšanas izmaksām tie ir vismaz 100 tūkstoši, kas jāiegulda, lai zagšana vispār būtu iespējama. Nez par cik mēs būsim ieriebuši tiem neliešiem šoreiz?

– Es atkal varu pateikt, kuri no mūsu kolēģiem par mūsu šodienas atradumu it nemaz nebūs priecīgi! – kāds cits atsaucās.

– Ļauj minēt, – atskanēja vēl viena balss no tumsas. – Tu laikam domā to valsts aģentūru Materiālās Rezerves, kam pēc likuma jāuzglabā mūsu izņemtie lietiskie pierādījumi?

– Trāpīts! Es jau redzu viņu sejas, kad mēs rīt no rīta paziņosim, ka viņiem jāsavāc atkal kādi desmit kilometri ar dubļainām, smirdīgām trubām un jāuzglabā!

Vīri sāka smieties, un kāds uzkliedza arestantu busiņam:

– Ei, tu tur! Arī sagribējies miljonāru sarakstā tikt?

Turpinājums sekos