Pastāvīgi sevi izaicināt. Saruna ar Latvijā gaidāmo trompetistu Pīteru Evansu

Meklējot informāciju par Latvijā gaidāmā koncerta varoni, pārsteidz gan viņa izdoto albumu, gan muzikālo sadarbību saraksts – tajā atrodami tādi dižgari kā Džons Zorns, Pīters Brocmans, Evans Pārkers un daudzas citas avangarda džeza superzvaigznes. Tomēr visiespaidīgākās ir atsauksmes par viņa koncertiem.

Lai gan Evanss spēlē arī dažnedažādos sastāvos, viņa darbības centrā ir solo performances, un arī Ventspilī klausītājiem būs iespējams piedzīvot tieši šādas formas uzstāšanos. Pērnajā rudenī izdots viņa jaunākais albums Lifeblood, kurā apkopotas 110 minūtes dažādu solo koncertu fragmentu. Līdzās tehniskajai virtuozitātei Evansa mūzika pārsteidz ar spēju atbrīvoties no jebkādām konvenciālām struktūrām un priekšstatiem par mūzikas uzstādījumiem, priekšplānā izvirzot skaudru un spilgtu emociju un to saspēļu attēlojumu – patiesu, sirsnīgu, nekautrīgu.

Ventspilī gaidāmo koncertu iesildīs Mona de Bo – spēcīgākais nepieradinātās mūzikas ansamblis Latvijā; šāda kombinācija varētu ieintriģēt visus pašmāju avangarda, eksperimentālās un džeza mūzikas fanus. Koncerta gaidās ar Evansu komunicējām elektroniski – viņa atbildes uz jautājumiem ir vienlaikus piezemētas un ļoti pārliecinošas.

Jūs šobrīd esat koncertturnejas vidū, pēc pēdējā albuma izdošanas pagājis aptuveni pusgads. Kādu materiālu jūs izpildāt koncertos? Vai tā ir tīra improvizācija vai ir kādas tēmas, elementi, fragmenti no albuma Lifeblood vai citiem ierakstiem?

– Mana solo darbība paiet nepārtrauktā attīstībā – katrs koncerts ir daļiņa no mainīga, mutuļojoša materiāla krātuves virskārtas. Koncerti un ieraksti ir tādi kā momentuzņēmumi no lielāka darba, kuru pamazām veido viss, ko es kā solo mākslinieks savas dzīves laikā esmu izdarījis. Tiesa, katrā darbības periodā parādās kādas konkrētas tēmas vai mūzikas tipi, kas atkārtojas. Tieši tā arī bija motivācija visai garajam solo albumam Lifeblood – tajā atspoguļojas dažādas versijas par līdzīgiem materiāla pavedieniem, ko esmu izpildījis pusgadu ilgā laika posmā. Ar daļu no tā es joprojām strādāju, un tas parādās arī manos solo koncertos.

Neizsmeļams diskusiju temats ir atšķirība starp to, kā cilvēki mūziku uztver ierakstos un kā – koncertos. Bet šāds dalījums ir vēl sarežģītāks, ja runājam par improvizētu mūziku. Kāda veida komunikācija ar klausītāju jums interesē visvairāk tagad, 2017. gadā, ņemot vērā jūsu iespaidīgo pieredzi?

– Tas, ko cilvēks iegūst, redzot, dzirdot un jūtot mūziku vienotā telpā, kopā ar citiem, ir viena no visneaizstājamākajām pieredzēm, ko vispār iespējams piedzīvot. Mūsdienu komercializācijas un ārišķības pasaulē tā ir viena no retajām tīrajām, nepastarpinātajām pieredzēm – visiem iesaistītajiem. Man tas ir ļoti būtisks uzstāšanās aspekts – katra koncerta laikā es vēlos komunicēt ar klausītāju tik patiesi un dziļi, cik vien iespējams. Katrs cilvēks no koncerta gan aiziet prom ar kaut ko citu, bet man pret to nav iebildumu.

Albumā Lifeblood jūsu spēles stils šķiet kļuvis mierīgāks, varētu pat teikt – melodiskāks. Vai tā ir apzināta izvēle?

– Es [kā mākslinieks] nepārtraukti mainos un attīstos. Dažkārt, lai sasniegtu to plūdumu un naratīvu, kuru vēlos nodot klausītājam, nepieciešams izmantot vienkāršākus līdzekļus. Es gribu atrast muzikālas formas, kas ir plastiskas, formas, kas atļauj man padziļināti eksperimentēt ar to blīvumu un tembru. Pirms kāda laika apjautu, ka sīkas, melodiskas šūnas ļauj man to darīt ļoti koncentrēti, vienlaikus nodrošinot klausītajiem tādu kā stingru pamatu, kam pietverties, kamēr es vedu viņus ceļojumā.

Šķiet, jums kā trompetistam nepastāv teju nekādi tehniski ierobežojumi. Vai varat aprakstīt – kas mūzikā jūs izaicina?

– Tas ir glaimojoši, bet izaicinājumu ir daudz – gan tehniski, gan personīgi, gan vēl citādi. Man patīk, ka trompete ir rīks ar noteiktām iespēju robežām, un man patīk tās forsēt, strādāt ar tām, pat pakļauties tām. Tas viss veido mūziku kā tādu un ļoti tiešā veidā atspoguļojas arī solo mākslinieku darbības struktūrā.

Jūs esat teicis, ka «visas pasaules meistarības nenozīmē neko, ja aiz tām nestāv patiesas emocijas un idejas». Vai ir kāds konkrēts emocionāls vai idejisks vēstījums, ko gribat nodot klausītājam?

– Nē, tas mainās no dienas dienā, no koncerta koncertā. Es vienkārši mēģinu būt godīgs pret sevi un pret klausītājiem. Tas ir viss, ko es varu darīt tajā brīdī.

Jūsu mūzika drīzāk izaicina nekā sniedz komfortu – gan klausītājam, gan jums pašam. Vai jūs varat aprakstīt, kas notiek jūsu prātā uzstāšanās laikā?

– Mūzikai un mākslai ir daudz svarīgāki uzdevumi par komforta nodrošināšanu. Pastāvīgi sevi izaicināt ir viens no svarīgākajiem principiem dzīvē. Tādā veidā mēs mācāmies.

Grūti izskaidrot to prāta stāvokli, kādā atrodos, spēlējot solo. Es tobrīd domāju ļoti dažādos līmeņos, pieņemu ļoti daudz lēmumu un vienlaikus arī paļaujos uz intuīciju, kas sniedz man iespēju izdzīvot cauri koncertam bez analīzes par to, vai notiekošais ir labs vai slikts. Šāda uzstāšanās pieprasa ļoti spēcīgu koncentrēšanos un tādu kā vienotību pašam ar sevi. Tas vienmēr man bijis pamācošs process.

Albums Lifeblood tika izdots USB zibatmiņas formātā. Laikā, kad atdzimst vinila kultūra, cik, jūsuprāt, svarīgs ir fiziskais medijs?

– Vinila plašu izgatavošana ir dārgs process, un More is More Records (paša Pītera Evansa dibinātais un vadītais leibls – red.) ir viena cilvēka uzņēmums! Ja kādam ir vēlme šo albumu iespiest 6 plašu izdevumā un par to maksāt, es tikai priecāšos. Es šaubos, ka vidējais mūzikas klausītājs apzinās, cik izmaksā šādu izdevumu veidošana – realitātē lielākoties šāda veida mūzikas ierakstu tapšanu mākslinieki apmaksā paši. Un tie nav bagāti mūziķi, patiesībā tie lielākoties saņem daudz mazāk, nekā pienāktos – īpaši par ierakstiem.

Lai vai kā, man patīk USB formāts, tas ir ļoti fleksibls. Protams, vienmēr var atrast, ko uzlabot – pie tā es strādāšu, kad izdošu nākamos ierakstus.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai ir padomā kādi konkrēti projekti?

– Plānu ir ļoti, ļoti daudz! Manam kvintetam pievienojies Levijs Lorenzo (perkusijas, elektronika) un Maca Svifta (vijole), un līdz ar to tas kļuvis par septetu. Šādā sastāvā dosimies turnejā pa ASV aprīlī, bet pa Eiropu – oktobrī un novembrī. Tas arī ir ļoti izmainījis mūziku, ko spēlējam. Katrs sastāva dalībnieks ir neatkārtojams.

Kopā ar Leviju mums ir arī dueta projekts, kurā kopīgi komponējam – par to esmu ļoti patīkami satraukts, drīzumā paredzēti šāda sastāva koncerti un ieraksti.

Joprojām turpināšu uzstāties solo. Līdzās visam – es ļoti daudz komponēju, drīzumā plānoju veidot jaunu sastāvu šiem darbiem. Kad tam būs pienācis laiks, iepriekšējie projekti paliks otrajā plānā, bet tā tas notiek. Es mēģinu neieslīgt stagnācijā, bet attīstīties.

Kas līdz šim ir bijis spilgtākais brīdis šajā tūrē?

– Sietlā mani uzaicināja uzstāties un lasīt lekciju universitātē – improvizācijas kursam. Biju pārsteigts par to, ka to pārsvarā veidoja dejotāji, nevis mūziķi. Un šie dejotāji (aptuveni 25) kopīgi izpildīja improvizācijas sesiju – tā bija satriecoša! Daudz labāka nekā mūziķu sniegums. Viņi brīnišķīgi izmantoja kontrapunktu. Tas bija ļoti iedvesmojoši, un man radās vēlme aktīvāk pievērsties sadarbībai ar dejotājiem.

Koncerta dienā plkst. 14 Jūras vārtos notiks Pītera Evansa meistarklase mūzikas skolu pūšaminstrumentu klašu audzēkņiem. Uz tikšanos, lai vērotu un parunātu ar mūziķi šādā, nepiespiestā gaisotnē, aicināti arī citi interesenti. Ieeja – bez maksas.