Es vienmēr esmu bijusi ideāliste. Jau kopš agras bērnības esmu centusies būt ideāla, bet, ja kaut kas nesanāca, tas mani vienmēr ļoti sarūgtināja.

Gāja gadi, es pieaugu un sapratu, ka, no vienas puses, ir labi, ja cilvēks cenšas visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, bet, no otras puses, tas tikai traucē un sarežģī dzīvi. Ideālisti mani sapratīs. Tomēr toreiz es pat iedomāties nevarēju, ka mana tiekšanās pēc ideālisma izspēlēs ar mani ļaunu joku.

2007. gadā iestājos Ventspils Augstskolā. Es sapņoju tur mācīties un biju neprātīgi laimīga, kad uzzināju, ka esmu uzņemta. Divi gadi pagājuši diezgan ātri, un es jau esmu trešajā kursā. Rudens. Cik jauks gadalaiks! Laukā vēl ir silti, spīd saule, čivina putniņi. Cik ļoti gribas būt skaistai!

Nē, nevis skaistai, bet IDEĀLAI. Aizmirsusi par to, ka neviens šajā pasaulē nav ideāls, es nolemju, ka man noteikti ir jāuzlabo sava āriene. Ilgi nedomājot, sapošos un eju pie ārsta. Viņš izraksta man skaistuma zāles, un es kā paklausīga paciente izdzeru visu līdz pēdējai tabletītei. Pēc kāda laika man kļūst slikti, taču es nepievēršu tam uzmanību, jo par veselību nekad neesmu sūdzējusies. Turpinu apmeklēt lekcijas – tuvojas ziemas sesija.

Taču ar katru dienu man kļūst arvien sliktāk, es strauji zaudēju svaru. Atbrauc vecāki un aizved mani mājās. Bet kā tad mācības? Es gribu, taču nevaru palikt...

Ģimenes ārsts nesaprot, kas ar mani notiek, un izraksta antibiotikas. Pēc tām kļūst vēl ļaunāk. Grūti staigāt, esmu būtiski zaudējusi svaru, arī spēki mani ir pametuši. Mani aizved uz slimnīcu. Diagnoze – tas viss skaistuma tablešu dēļ.

Tās pilnībā sabojājušas manu organismu, un tas vairs nav spējīgs normāli funkcionēt. Pēc tam seko neskaitāmas sistēmas, sāpīgas procedūras, zāles... Kļūst labāk. Paiet mēnesis, un es aizdomājos: vai tiešām vajadzēs pamest mācības, jo es taču esmu tik daudz kavējusi lekcijas? Šīs domas nelika man mieru visu mēnesi, un es jau biju gandrīz gatava visu pamest, jo nekā cita man nevajadzēja kā tikai atkal būt veselai, smaidīt un redzēt prieku vecāku acīs.

Bet vai viņi būs priecīgi, ja viņu meita pametīs mācības? Vai tad viņu meita nav stipra? Nē, viņa pierādīs viņiem un pati sev, ka varēs, visu varēs. Un, lūk, guļot slimnīcā, sāku gatavoties eksāmeniem. Mamma atved mācību grāmatas, kursa biedri zvana un stāsta, ko jaunu apguvuši, palīdz. Kad varēju piecelties, braucu uz mājām, lai vismaz nedaudz patulkotu pie datora un tiktu galā ar daudzajām astēm.

Pienācis 2009. gads. Mani izraksta no slimnīcas. Esmu laimīgākais cil­vēks pasaulē! Janvārī veiksmīgi no­kār­toju sesiju un esmu ļoti priecīga, ka neesmu pametusi mācības. Un esmu jau ceturtajā kursā. Es vairs nedzeru zāles un tagad jau noteikti zinu, ka neesmu ideāla, un, go­­dīgi sakot, tāda nemaz nevēlos būt!

Autors: Jūlija Šenfeļa, VeA TSF 4. kursa studente

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: