ALEKSANDRS PARIJENKO papildinājis to Ventspils brīvostas pārvaldes darbinieku sarakstu, kuri saņēmuši pašvaldības apbalvojumu – pilsētas Balvu. Pilsētas dome augstu novērtējusi vecākā loča, maiņas priekšnieka ieguldījumu loču dienesta darba organizācijā jau teju ceturtdaļgadsimta griezumā.

Aleksandra darba mūža krātuvītē ir gan grūta, taču interesanta jūrnieka tālbraucēja ikdiena, gan pirmā darba pieredze ar ārzemju komandu, gan filigrāna kuģu ievešana ostā, kas veikta neskaitāmas reizes.

Apsveicam jūs ar piešķirto Balvu! Ar kādām sajūtām to saņēmāt?

– Lepnums tāds, ka ne vārdos izteikt, esmu pateicīgs visiem – gan tiem, kas izvirzīja manu kandidatūru, gan tiem, kas balsoja par mani, gan tiem, kas apstiprināja. Taču vienlaikus tā arī ir liela atbildība – attaisnot to cilvēku uzticību, kuri uzskatīja, ka esmu šo balvu pelnījis.

Ja jums pavaicātu, par ko tiek dota pilsētas Balva, ko jūs atbildētu?

– Godīgi sakot, man bija liels pārsteigums, ka mani izvirzīja pilsētas Balvai. Kad notika kandidatūru izvirzīšana, es slimoju. Taču pilsētas domes lēmumā ir ierakstīts, ka man pilsētas Balva ir piešķirta par ilggadēju darbu loču dienesta darba organizēšanā. Tas nozīmē, ka par manu darbu.

Vai jūs esat dzimis Ventspilī?

– Mans tēvs bija robežsargs un dienēja Užavā. Dienesta suns viņu aizveda uz lauku mājām, kur dzīvoja mana mamma. Tāpēc pēc pases es esmu latvietis, lai gan mans tēvs ir ukrainis.

Kāpēc izvēlējāties jūrnieka profesiju?

– Tēvs, nodienējis armijā, sāka strādāt ventilatoru rūpnīcā par galdnieku, saņēma darba Sarkanā karoga ordeni. Lai gan viņam nebija izglītības, viņš bija ļoti kārtīgs un taisnīgs. Pēc tam viņu uzaicināja strādāt Sarkanajā bākā un viņš sāka iet jūrā. Es skrēju krastā viņu pavadīt un sagaidīt, tā arī saslimu ar jūru. Skolā visi mani sacerējumi, kad bija brīvā tēma, bija veltīti jūrai. Tādēļ jautājums par manu nākamo profesiju tika izlemts jau diezgan ātri. Pēc jūrskolas trīs gadus nostrādāju par matrozi uz kuģa bundžinieka Aisbergs – zvejnieki nodeva mums zivis, bet mēs tās likām bundžās, taisījām preservus garšvielu sālījumā. Trīs gadus smaržoju pēc zivīm un garšvielu sālījuma.

Bija grūti?

– Maigi teikts! Daži pēc pirmā reisa aizgāja un vairs neatgriezās. Darbs bija tāds: kapteinis uz tiltiņa, vecākais mehāniķis mašīndaļā, bet visi pārējie – cehā. Mūsu rekords bija – 28 stundu darbs bez pārtraukuma, tikai pusdienās palaida. Gulējām četras piecas stundas. Ķērām brētliņas, reņģes un Baltijas siļķes, kuru diemžēl Baltijas jūrā vairs nav.

Kas jūs noturēja šajā profesijā, neraugoties uz grūtumu?

Aisbergu drīz vien norakstīja, un mani pārcēla par otro stūrmani uz Dzintarjūru, kas strādāja tādā pašā režīmā. Tur nostrādāju gadu, biju atvedis sievu un mazo meitu no Rīgas uz Ventspili. Un reiz Guntis Tīrmanis, kurš tolaik bija jūrniecības nodaļas priekšnieks kolhozā, pēc viena no reisiem uzaicināja mani strādāt pie sevis par inspektoru. Paralēli vēl bijām 4. vidusskolas šefi, palīdzot sagatavoties skolēniem konkursam Vai tu mīli jūru? Joprojām satieku pieaugušus vīrus, kuri ar mani sveicinās, bet es viņus vairs nemaz nepazīstu. Pabeidzu Politehniskā institūta vakara nodaļu, un mani aizsūtīja uz kapteiņa pirmā palīga kursiem – bija nolēmuši, ka es protu strādāt ar cilvēkiem. Tikko biju atgriezies no kursiem, kad pienāca perestroikas laiks.

Un ko šis laiks nozīmēja jums?

– Vienā no reisiem, kur es biju kapteiņa pirmais palīgs, uz kuģa izcēlās streiks. Mūsu kuģis Dzintarkrasts bija remontā Kasablankā, tādēļ mums pagarināja reisu. Komandā sāka briest protests, atradās arī streika aizsācēji. Es nonācu sarežģītā situācijā, turklāt pirms ieiešanas Kasablankā, vēl esot okeānā, es nodevu uz citu kuģi visus slepeno sakaru līdzekļus, ko varējām izmantot nestandarta situācijā. Bez slepenajiem sakariem es nevarēju radiogrammā izskaidrot savai vadībai, kāda situācija veidojas uz kuģa. Un tad es izdomāju izeju: uzrakstīju trīs vēstules – Padomju Savienības nozaru arodbiedrībai, Veselības ministrijai un vēl kaut kādam resoram. Kad kuģis iegāja Santakrusā, kur atradās padomju peldošā bāze, mēs nodevām vēstules un komanda nomierinājās. Bet, kad atnācām mājās, mani jau gaidīja nopietnas pārrunas par to, ka esmu it kā izlaidis situāciju no kontroles. Tur jau sāka strādāt komisija, un komandai vajadzēja mani aizstāvēt. Toties pēc mūsu vēstulēm jūrnieku darba apstākļi ievērojami uzlabojās – reisa garumu samazināja no 185 diennaktīm līdz 155 un tā vietā, lai ārzemju ostā ienāktu vienu reizi uz divām dienām, mums atļāva ienākt divas reizes pa trīs dienām. Tas bija liels panākums visiem Padomju Savienības jūrniekiem. Šoreiz komanda spēja mani nosargāt un no kārtējā reisa mani nenocēla un pat nosūtīja uz vēl vienu. Taču, kad atgriezos no tā reisa, partijas komiteja nosūtīja mani paaugstināt savu izglītības līmeni. 1991. gadā es saņēmu Ļeņingradas politoloģijas institūta diplomu.

Jūrā vairs negājāt?

– Gāju. Atgriezies Ventspilī, ar traleri Ozeri uztaisīju divus reisus uz Nigēriju kā kapteiņa otrais palīgs. No Ventspils mēs izgājām ar mazāku komandas sastāvu, bet Nigērijā paņēmām matrožus nigēriešus. Tā bija pirmā pieredze, kad tika izmantoti ārzemju jūrnieki. Paldies toreizējam kolhoza Sarkanā bāka priekšsēdētājam Arvīdam Bukam, kurš noslēdza līgumu par mūsu kuģa iznomāšanu Nigērijas kompānijai Vestorn, jo pēc savienības sabrukuma mūsu traleri palika bez darba. Bet mēs pusotra gada laikā apguvām zivju resursu Nigērijā. Starp citu, paši nigērieši neticēja, ka viņiem tādi resursi ir tik lielā apjomā. Kad mēs atgriezāmies no pirmā reisa un atvedām 300 tonnas zivju, viņi nenoticēja, ka mēs tās noķērām okeānā, – domāja, ka esam kaut kur nopirkuši. Mūsu kapteini veda pat uz pratināšanu. Labi, ka uz kuģa bija nigēriešu matroži, kuri apstiprināja, ka zivis patiešām ķertas okeānā.

Kā bija strādāt kopā ar nigēriešiem?

– Bez problēmām. Turklāt, sazinoties ar nigēriešiem, es vairāku mēnešu laikā apguvu angļu valodu labāk nekā iepriekšējo mācību laikā. Nigērieši strādāja labi, disciplīnu ievēroja, iespējams, baidījās pazaudēt darbu, jo viņu valstī bija milzīgs bezdarbs. Turklāt mēs visu laiku uzturējām sakarus ar viņu kompāniju. Darbs Nigērijā man šķita tik interesants, ka es dalu visu savu darba dzīvi pirms Nigērijas un pēc Nigērijas. Ar godu nostrādājām pusotru gadu. Pēc mums Nigērijā strādāja vēl vairākas komandas. Mājās es atgriezos 1993. gadā. Aizbraucām no vienas valsts, bet atgriezāmies pavisam citā. Pat nauda jau bija kļuvusi cita: kad braucām prom, 50 rubļi bija vēl liela nauda, bet, kad atgriezāmies, tad par to varēja nopirkt vairs tikai divas minerālūdens pudeles. Pēc atgriešanās no Nigērijas ostas kapteinis Arvīds Buks piedāvāja man loča darbu, ar ko es nodarbojos jau teju 25 gadus.

Kas visvairāk palicis atmiņā pa šiem 25 gadiem?

– Pieredzējušais locis Mihails Basuļbasovs ātri man iemācīja strādāt ar lielajiem kuģiem, pateicoties viņam, es ieguvu pieeju kuģiem bez parametru ierobežojumiem, kļuvu par vecāko loci, bet tagad strādāju par maiņas priekšnieku. Visvairāk man, protams, palika prātā ostas padziļināšana 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā. Pateicoties tam, pakāpeniski no vidēja līmeņa ločiem, kas strādā ar nelieliem kuģiem, esam pārvērtušies par augstākās klases speciālistiem. Ja agrāk skatījāmies rietumu ločiem, kas ieveda lielus kuģus ostā, mutē, tad tagad var teikt, ka ir otrādi. Zinot, cik neliela ir mūsu osta un cik lieli kuģi tajā ienāk, rietumu kolēģi neslēpj savu sajūsmu.

Ar ko augstākās klases locis atšķiras no parasta loča?

– Mūsdienu locim ir jābūt īstam meistaram – viņam ir jābūt kā cirka akrobātam, lai jebkurā laikā varētu uzrāpties pa trapu uz kuģa klāja, viņam ir jābūt labam psihologam, lai nomierinātu kapteini, un ir jābūt labam kuģa vadītājam. Pie mūsu valdošajiem vējiem kuģis ostā ir jāieved nevis taisni, bet nedaudz sāniski, jo to visu laiku novirza vējš. Nereti kapteinis, jo īpaši nepieredzējis, jau pašā sākumā sāk stipri uztraukties – viņam šķiet, ka kuģis iet tieši garām vārtiem. Nereti kapteiņa stāvoklis ir pielīdzināms ģībšanai arī tad, kad kuģis ar kravu iziet no ostas. Tādēļ, uzkāpjot uz kuģa klāja un novērtējot kapteiņa stāvokli, es dodu norādes, bet pats sēžos stūrī, izņemu no somas avīzi un mierīgi lasu. Kad kapteinis redz, cik mierīgs esmu, viņš arī pats spēj nomierināties. Par savu meistardarbu uzskatu gadījumu, kad kuģa kapteinis bija tik ļoti nomierinājies un atslābinājies, ka vispār aizmiga! Pamodās, kad kuģi jau izveda no ostas. Protams, locim ir jābūt ļoti profesionālam un atbildīgam. Jo mūsu osta ir maza, bet dziļa – kad liels kuģis ienāk Ventā, tad no tā klāja krasti nav redzami. Tādēļ mūsu darbs nebūtu tik veiksmīgs bez palīgiem velkoņiem. Viņi arī sagaida visus tos milzeņus, pēc loča komandas mierīgi tos apgriež un kā tādu Lieldienu oliņu pietauvo pie piestātnes. Palīdz arī Kuģus satiksmes dienests, jo īpaši, ja ir sarežģīti laikapstākļi.

Jūs bieži var sastapt pilsētā kopā ar simpātisku sniegbaltu samojedu.

– Pirmais suns – kokerspaniels – man parādījās pēc Nigērijas. Pēc tam sākās samojedu laiks. Tagad bez samojeda nevaru iedomāties savu dzīvi. Tas ir tik gudrs suns, kas saprot jūs no pusvārda. Šos suņus izmanto kanisterapijā – bērnu ārstēšanai. Manas meitas ģimene ar to nodarbojas.

Jūs zina arī kā lielu Ventspils patriotu. Vai ir grūti būt uzticīgam saviem uzskatiem?

Man šķiet acīmredzami viss, ko es aizstāvu. Tagad ievēlēt citu pilsētas mēru būtu tas pats, kā pļaut zāli ar zāles pļāvēju un speciāli uzbraukt virsū kabelim un to pārraut! Viss apstāsies. Pilsētā viss ir tik labi sakārtots! Nav patīkami klausīties tos cilvēkus, kuri jau vairāk nekā 25 gadus apglabā mūsu ostu. Viņi nav redzējuši citas ostas. Pirms vairākiem gadiem kā starptautiskās ūdens transporta darbinieku arodbiedrības pārstāvji inspektējām jūrnieku darba apstākļus Zviedrijā. Tur vispār ir tukšas ostas, mēs izbraukājām visu Zviedrijas piekrasti, lai atrastu vismaz vienu kuģi. Kad izvedam kuģi no ostas, es vienmēr vaicāju komandai: kā jums patika Ventspils? Un vienmēr viņi man rāda paceltus abu pirkstu īkšķus – šeit ir droši, mierīgi, laba apkalpošana. Tā ka viss pie mums notiek, bet skeptiķiem novēlu vairāk optimisma.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: