Kopš Ventspilī sākusies aktīva prāmju satiksme, ne viens vien ventspilnieks pilsētu pametis vai tajā atgriezies tieši pa jūras ceļu. Taču droši vien tikai retais zina, ka prāmja vai jebkura cita kuģa iestūrēšana ostā un izbraukšana no tās ir ļoti smalks process.

Pa gaismas ceļu

Varētu padomāt, kas gan mūsdienu tehnoloģiju laikmetā var būt sarežģīts, ja viss jau ir tā datorizēts, ka cilvēka iejaukšanās gandrīz nemaz nav vajadzīga. Tipisko stūres ratu kļūst arvien mazāk, bet autopilotu – arvien vairāk, un tie ir arvien labāki. Jūrnieki jau smejas, ka brauciena laikā var mierīgi atļauties lasīt avīzi un dzert kafiju, jo nekas slikts notikt nevar. Protams, cilvēka faktors jāņem vērā tik un tā, jo arī augstās tehnoloģijas nelīdzēs, ja abu kuģu kapteiņi vienlaicīgi nodomās, ka gan jau tas otrs mani redz un gan jau apbrauks... Ja modernās tehnoloģijas uz kuģa darbojas godam un viss iestatīts pareizi, teorētiski tādas ugunsbojas, vadlīniju zīmes un bākas pat īsti nebūtu vajadzīgas – kuģis pats zinātu, kur iespējams izbraukt un kur ne, kā nokļūt pareizajā ostā un cik ilgu laiku tas prasīs. Taču uz mirkli iedomājamies, ka kuģa dators atsakās klausīt un viss jāveic cilvēkam pašam. I virziens jāsaprot, i pareizais ceļš jāatrod un galu galā jūras vārtos jātrāpa.

Tumšajā diennakts laikā, protams, pirmās par ostas tuvošanos liecina pilsētas gaismas, kas jau daudzu kilometru attālumā parādās kā neliela blāzma un arvien pieņemas spilgtumā. Pirmās Ventspils ostas ugunis labos laika apstākļos saskatāmas jau apmēram 30 kilometru attālumā. Tas gan atkarīgs no novērotāja acu augstuma virs jūras līmeņa, tāpēc no liela prāmja tās var redzēt vēl tālāk. Pamazām iezīmējas arī pašas pilsētas ugunis, bet Ventspils gadījumā labi saskatāma arī Platenes vēja ģeneratoru gaismu mirgošana. Savukārt saulainā laikā jau visai ātri ir labi sazīmējams slēpošanas kalna Lemberga hūte siluets.

Braucot no Liepājas puses, kā pirmo no Ventspils brīvostas pārraudzībā esošajām bākām kuģotāji ierauga Akmeņraga bāku, pēc tam arī Užavas, bet no Rīgas (ziemeļu) puses braucošajiem pirmā redzama Ovišu bāka, kas, protams, ir orientieris kuģotājiem. Ventspils ostā kuģi ienāk un to pamet pa 17,5 metrus dziļo Ventspils–Rietumu kuģu ceļu vai 15 metru dziļo Ventspils–Ziemeļu kuģu ceļu, kur ceļu tiem rāda vadugunis. Ventspilnieki droši vien ievērojuši sarkanbaltsarkanos torņus ar sarkano lampu galā, kurus mēdz saukt arī par bākām, taču pareizi būtu tos dēvēt par vadlīniju zīmēm. Ventspils–Ziemeļu kuģu ceļā virzienu norāda vadlīniju zīmes, kas izvietotas Pētera ielā un Zvejas ostas teritorijā, un, kad to gaismiņas sakrīt, jūrnieki droši zina, ka brauc tieši pa kanālu vidu un neuzskries sēklim. Ventspils–Rietumu kuģu ceļam, ko izmanto kuģi ar lielāku iegrimi, ir trīs šādas vadlīniju zīmes.

Kartē ar raustītām līnijām atzīmēti kuģu stāvlaukumi, bet taisnās līnijas, kas netālu no jūras vārtiem krustojas, ir Ziemeļu un Rietumu kuģu ceļi, pa tām labi var izsekot vadlīniju zīmju atrašanās vietas.

Iesaistīti vairāki dienesti

Arī tad, ja jebkura kuģa vai jahtas stūrētāji prot noteikt, kur ir Ventspils, atrast vadlīnijas un droši iestūrēt caur jūras vārtiem, ar to vien ienākšanai ostā nepietiek. Vispirms jau laicīgi tiek paziņots par saviem nodomiem doties uz ostu, bet ceļu var turpināt tikai tad, kad šāda atļauja no Ostas kapteiņa dienesta saņemta. Tāpēc bieži vien gadās, ka kuģiem kāds laiks jāpavada īpašās stāvvietās, kas ierīkotas arī Ventspils tuvumā, tālāko no tām paredzot kuģiem ar bīstamam kravām. Kad atļauja ienākt ostā saņemta, kuģi vispirms dodas līdz ostas pieņemšanas ass ugunsbojai, kur uz klāja kāpj locis. Tas visbiežāk gan attiecas tikai uz lielajiem kuģiem, kurus, pametot ostu, kapteiņu galvenais padomdevējs locis tāpat pavada līdz bojai. Tās atrodas kanālu galos, apmēram astoņus un deviņus kilometrus no ostas.

Mazākiem kuģiem dzīve ir vienkāršāka, jo tos neierobežo, piemēram, iegrime, tomēr par saviem nodomiem jāinformē arī tiem un tāds vienkāršs «sagribēju – iebraucu, sagribēju – aizbraucu» cauri neiet. Ienākot ostā, kuģus sagaida velkoņi, kas kuģu apgriešanās baseinos tos apgriež, lai vēlāk piekrautus būtu vieglāk atkal izvilkt ārā. Piestātnē pie darba ķeras tauvotāji, un, kad kuģis kārtīgi nostiprināts, tas var sākt uzņemt kravu. Kad tas paveikts, viss process aiziet pretējā virzienā un beidzas ar pilsētas gaismu izzušanu aiz apvāršņa.

Tā ka procesā, lai kuģis nonāktu līdz ostai, iesaistīts tiešām liels skaits dienestu un cilvēku. Piemēram, Kuģošanas atbalsta dienests, kas atbild par tehniskajiem navigācijas līdzekļiem un drošiem dziļumiem ostā, Kapteiņa dienests, loči, velkoņi, tauvotāji, arī muita un Robežsardze, un galu galā arī grāmatvedība, kas aprēķina visas maksas, un mārketinga cilvēki, kas rūpējas, lai par Ventspils ostas iespējām būtu plaši zināms.

Ventspils ostā ienākušie kuģi

Lielākie:  tankkuģis Hrvatska. 281 metru garš, 48 metrus plats, kravnesība 166 447 tonnas. Ienāca 2017. gada 25. maijā 

               tankkuģis Jerom. 280 metru garš. Ienāca 2000. gadā 

             tankkuģis Ingeborg. Kravnesība 165 293 tonnas. Ienāca 2004. gadā

Lielākā krava: tankkuģī Antracit 2007. gadā iekrāva 130,8 tūkstošus tonnu mazuta

Pagājušajā gadā:

  • 448 tankkuģi
  • 843 sauskravas kuģi
  • 439 reizes ostu apmeklējuši prāmji
  • 1 reizi kruīza kuģis Saga Sapphire (667 pasažieri)

Jūras vārti – molu bāku ugunis sagaida kuģus Ventspils ostā un pēc tam arī pavada, tiem atkal izbraucot atklātā jūrā.

Ostas uzņēmumu un pie piestātnēm stāvošo kuģu gaismas nakts laikā ir ļoti spilgtas un saredzamas jau no tālienes.

Arī uz kuģiem tagad krietni palīdz datori, kas neļauj notikt sadursmēm un uzskriet sēkļiem, taču cilvēka faktors veiksmīgā kuģošanā joprojām ir ļoti svarīgs.

Komentāri (1)

  • 0
    No malas 25.07.2017, 13:20:17

    Jā,pie mūsdienu technoloģijām kājgriežiem būtu grūta dzīve.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: