Pasē ierakstītais — pilsonis vai nepilsonis — tikai aptuveni atbilst realitātei. Lojalitāti tāpat kā mīlestību, cieņu, patriotismu izmērīt nevar. Var noteikt bioloģisko vecumu, acu krāsu, bet maz ir tas, ko cilvēks dzīves laikā nespētu rediģēt. Piemēram, sievietes ir spējīgas nomainīt ne tikai matu krāsu, bet imidžu ik pavasari, bet pasē ierakstītais vecums — 50 — var neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem priekšstatiem par piecdesmit gadīgu cilvēku.

Ar pilsonību ir tāpat kā ar matu krāsu, to cilvēki izvēlas paši. Vieni aiz pārliecības, citi aiz izdevīguma. Nebūtu pareizi, ka ar jebkādām metodēm piespiestu cilvēkus kļūt par pilsoņiem vai tieši otrādi liegtu viņiem par tādiem kļūt. Kā saka, ar varu mīļš nebūsi, un nevajag arī. Cita lieta, ka jebkurai valstij tāpat kā ikvienam cilvēkam ir savs vērtību kritērijs, kas ir pašsaprotami.

Pirmkārt, tā ir valoda. Par pilsoni nevar kļūt bez labām valodas zināšanām, bet kā rāda dzīve, ļoti daudzi pilsoņu statusu ieguvušie latviešu valodu neprot vai prot apbrīnojami vāji. Zinot, kādas prasības ir naturalizējoties, kuras diez vai bez iepriekšējas gatavošanos spētu nokārtot iedzimts latvietis, bet spējis knapi divus vārdus burkšķoš sveštautietis, cilvēkos rada neticību un neizpratni. Nedomāju, ka Vācijā kādam dotu pilsonību, kurš tik vien zina, kā Vācijas himnas vārdus.

Otra lielā vērtība ir patriotisms. Un te pases melo ar katru gadu vairāk, jo kopējais valsts patriotisms mazinās ar katru viņsaulē aizgājušo. Pie tam, tas, ko valdība un Rīgas dome atļaujas, aizliedzot leģionāriem atcerēties savu vēsturi 16. martā, bet neko nebilstot pret uzvaras dienu atzīmētājiem 9. maijā, atklāti parāda, kam ir teikšana.

Ušakovs malacis, viņš māk un dara to, ko viņam ļauj darīt. Izdarīgs jauns cilvēks, kuram latviešu valoda nav dzimtā. Taču, neredzu pazīmes, pēc kurām varētu noteikt, ka, piemēram, S. Ēlertes un Ģ. Kristovska patriotisms būtu lielāks. Dalījumam — pilsonis, nepilsonis — šobrīd vairs nav lielas nozīmes. Svarīga ir rīcība.