Pēc izskata Tipa ļoti līdzinās rakstnieka Herberta Dorbes sunītim Pičiņam.

«Kā jau ventiņi mēs suņu meiteni saucam vīriešu dzimtē – Tipsis, Tipac – ar cē,» stāsta suņuka īpašniece Inese Aide, muzeja Senču putekļi vadītāja. Tipsis ir viņas un meitas Lindas pirmais sunītis. Pirms pieciem gadiem abas nolēmušas iegādāties sunīti. Patikuši mopsīši, kuri toreiz, tāpat kā tagad, maksājuši dārgi. «Man neienāca prātā, ka varēju ņemt bankā aizdevumu. To uzzināju tikai tad, kad jau biju tikusi pie šī sunīša,» stāsta Inese.

Sākušas meklēt kaut ko lētāku. Avīzē izlasījušas sludinājumu – pārdod jauktenīšus. «Ja par bezšķirnes sunīšiem prasa naudu, labāk sameklēšu kaut ko bez naudas,» nolēmusi Inese un zvanījusi uz Talsu dzīvnieku patversmi. Tajā bijuši tikai lieli suņi. Zvanījusi uz Tukuma patversmi, un tajā atradies 3 mēnešus vecs sunītis, vārdā – Tipa. Martā Inese ar autobusu braukusi sunītim pakaļ, un atvedusi to lielā melnā somā.

«Kādreiz domāju, ka dzīvnieks mājās ir tikai jāmīl. Taču tagad saprotu, ka suns vai kaķis desmit un vairāk gadu ģimenē būs kā nepieaudzis bērns – kurš pats staigā, bet vienmēr ir jāpieskata.» Tāpēc Tipiņai tiek piedots viss – arī sagrauztie mobilo telefonu lādētāji, bet Linda brālīgi dalās ar sunīti kārumos.

Senču putekļu saimniekam, rakstniekam Herbertam Dorbem bijis sunītis Pičiņš. Arī tas bijis jauktenītis. Rakstniekam literārajā mantojumā atrodami plušķīša Piča dzejolīši, bet manuskriptā – sunīša Piča piezīmes. Tipiņa pēc skata ir ļoti līdzīga Pičiņam. Nekas, ka rakstnieka sunītim bijušas četras baltas ķepiņas, bet Tipiņai ir tikai viena. Ekskursijās atnākušie bērni apskatās bildīti, kurā redzams rakstnieks ar savu sunīti, un prasa – vai tas ir tas pats sunītis?

«Piekrītu muzeja Ādamam Grīnbergam, kurš kādreiz teica, ka neviens nemāk tik patiesi priecāties un sniegt mīlestību kā suns. Un tu esi spiests dot šo mīlestību pretī,» atzīst Inese Aide. Vienalga vai suns ir smalkas izcelsmes, vai nācis no dzīvnieku patversmes.