Es biju pārliecināta, ka gan jau kādreiz tur pabūšu, bet es nekādi negaidīju, ka šis ceļojums man nāks kā sniegs vasaras vidū, proti, dzimšanas diena dāvana. Lieki piebilst, ka es biju kā uz adatām visas turpmākās nedēļas, gaidot šo lielo notikumu. Ne vien tas, ka beidzot piepildīsies mans sapnis, bet arī fakts, ka es pirmo reizi lidošu ar lidmašīnu. Šis man radīja dažus uztraukuma mirkļus, bet tos es ātri vien pārdzīvoju.

Pilnīgi nemanot pienāca tā diena, kad man vajadzēja izdzīvot savu sapni. Tā diena bija 5.decembris, kad es kopā ar mammu devos  uz starptautisko lidostu „Rīga”, lai jau 11.05 paceltos debesīs. Lidmašīnas pacelšanās kavējās, bet mani tas diez ko daudz neuztrauca, jo vairāk uztrauca pats lidojums kā tāds. Palēnām lidmašīna sāk rūkt, uzsāk kustību līdz skrejceļam, sagaida atļauju no dispečertorņa, veic pēdējo manevru.

Un tad, beidzot, lidmašīna sāk uzņemt ātrumu, es jūtu to atraujamies no skrejceļa gludās virsmas, skatos pa logu, viss neticamā ātrumā samazinās: mašīnas, koki, Jūrmalas šoseja, pilnīgi viss. Tad pēkšņi viss paliek balts, mēs lidojam caur mākoņiem, pametot Rīgas apmākušās debesis ar iespējamību uz lietu.

Pēc kāda brīža paveras skats, mākoņi kā milzīgas sniega kupenas plešas visapkārt, bet pats galvenais – ļoti spoži spīd saule. Mēs esam sasnieguši vajadzīgo augstumu. Mēģinu iegrimt domās  kā tajos mākoņos aiz iluminatora, klausoties mūziku. Nesanāk, jo gaisa bedru ietekmē lidmašīna sāk nemanāmi trīcēt.

Ja godīgi, nemaz nav tik traki, kā rāda filmās. Ilgu laiku lidojam neko neredzot apkārt, bet tad mākoņi izzūd un apakšā parādās jūra ar vēja ģeneratoru un kuģu samazinātajām versijām. Pilots paziņo, pēc pusstundas būsim klāt, lūdzu ieņemiet savas vietas un piesprādzējieties.

Atkal lidojam caur mākoņiem, bet tikai lejup, lidojam līdz ieraugām Lielbritānijas sakārtotos zemes pleķīšus, kārtīgās mājiņas un ceļus, kur mašīnas brauc pretējā virzienā. Es pie sevis nodomāju: „Viss šķiet tik pareizi, bet arī tik ačgārni.” Lidojam aizvien zemāk un zemāk, līdz jau ir redzama nosēšanās josla. Lidmašīna veiksmīgi nolaižas. Mēs applaudējam pilotiem.

Nokļūstam lidmašīnas pieturā un sākam palēnām kustību uz priekšu, gaidot mūsu lielo ceļojumu mērķi – Londonu, kas ir apmēram 30 km attālumā no Stanstedas lidostas. Dodamies uz pasūtīto autobusu, un ar to tieši sākas mūsu jautrais un jaukais ceļojums, jo Lielbritānijā vadītājs atrodas labajā pusē un brauc viņi arī, šķiet, ne pa to pusi.

Kamēr tiekam līdz Londonai, pārliecinos, ka arī šeit ir cilvēki, kas nezina, ko nozīmē laicīgi parādīts pagrieziena signāls, lai nomainītu joslu lielceļa vidū. Iebraucot Londonā, paveras skats ar ceļamkrāniem un milzīgiem ekskavatoriem, autobusa vadītājs pasaka mikrofonā un liek paskatīties pa kreisi: „Mūsu pilsēta gatavojas olimpiādei 2012.gadā. Tur piemēram būs olimpiskais stadions.” Mans prieks sāk augt. Jo sapnis jau ir piepildījies, viss, kas man atliek ir to izdzīvot ...

Turpinājums sekos!

Autore: Sabīne Rusmane, vācu tulku 2.kurss