Cilvēki novērtējuši tavu darbu un entuziasmu. Kā tu pats vērtē savu apbalvojumu?

– Kopš apmeklēju pasākumu Ventspils Goda zīme sportā, šķiet, šis bija pirmais gads, kad kādā nominācijā balvu saņem divi cilvēki. Un sagadījās, ka vienā no nominācijām biju iekļauts arī es. Lai gan nominācijas nosaukums ir Entuziasts sportā, mana saņemtā vairāk ir ventspilnieku simpātiju balva. Protams, tas ir liels pagodinājums, ka esmu izvirzīts tieši no tautas, tāpēc bija pārsteigums saņemt šādu balvu. Kā jau minēju savā uzrunā, ko sacīju Goda zīmes sportā pasniegšanas laikā, es būšu vēl priecīgāks, ja pēc kādiem gadiem desmit piecpadsmit uz skatuves redzēšu vismaz vienu no saviem audzēkņiem.

Kas, tavuprāt, ir tie darbi, lietas vai kas cits, kas parāda šo entuziasmu?

– Varbūt viena no būtiskākajām lietām ir tā, ka cilvēki redz un zina, ka sportā esmu jau no 4. klases. Ja mēs skaitītu gadus, tad nu jau būtu vairāk nekā 30. Un visu šo laiku mans vienīgais treneris ir Arno Kiršteins. Cilvēkiem droši vien šķiet, ka es skrienu bez pārtraukuma. Tā arī ir, būtiski pārtraukumi skriešanas karjerā man nav bijuši, izņemot divus gadus padomju armijā. Kā arī, sadarbojoties ar draugiem Andri Valertu, Zani Boitmani-Priedēnu un Māri Priedēnu, tika veiksmīgi izveidots Ventspils Maratona klubs. Līdz ar to mēs aktīvi iesaistāmies pilsētas sporta dzīvē. Kā vienu no grandiozākajiem veikumiem jāmin Piedzīvojumu parka pusmaratons. Laiks skrien uz priekšu, un pavisam drīz jau notiks trešais pusmaratons, ko mēs uzskatām par mazu jubileju. Šogad centīsimies to izveidot vēl labāku, lai atkal varētu pārsteigt cilvēkus ar ko jaunu. Šis tas jau ir padomā, bet tas lai paliek noslēpums.

Var teikt, ka jūsu mērķis un doma ir pievērst cilvēkus, it īpaši ventspilniekus, skriešanai?

– Protams, vēlamies parādīt, ka skriešana nav nekas grūts. Manuprāt, galvenais nosacījums ir sporta apavi. Lai gan savas skriešanas karjeras sākumā skrēju ar visparastākajām kedām – kādas mamma nopirka, ar tādām arī skrēju. Tikai pēc kāda laika Latvijā parādījās speciālie skriešanas sporta apavi, kas bija katra skrējēja sapnis. Protams, laiks iet uz priekšu, viss attīstās, tāpat arī sporta apavi.

Skriešanā palīdz ne tikai apavi, bet noteikti ir vajadzīgs arī piemērots apģērbs un citas lietas?

– Protams! Taču svarīgākais nav sporta apģērbs, galvenais ir izmantot sporta bāzes. Ventspilī piedāvājums ir ļoti plašs, pieejama manēža, stadions. Pirms 30 gadiem mēs skrējām pa sniegu, skolā izmantojām kāpnes, skrējām arī pa gaiteņiem. Apģērbs arī ir attīstījies, tā saucamās vējjakas, cepures, cimdi. Bērnībā skrēju apģērbā, ko man vecāmāte bija uzadījusi. Varbūt tas vairāk norūdīja gribasspēku. Manuprāt, tagad jaunieši ir pieraduši, ka viņiem nekā netrūkst un viss tiek iedots.

Tagad arī tavs darbs ir pilnībā saistīts ar skriešanu, kā nonāci pie tāda iznākuma?

– Varētu teikt, ka 16 gadus nostrādāju nozarē, kas ir pretrunā ar sportu, – izplatīju cigaretes. Bet pats es nesmēķēju! Neuzķēros uz reklāmas. Jo, manuprāt, cilvēkiem, kuri smēķē, ir vājš gribasspēks, viņi ātri padodas. Aizgāju no iepriekšējā darba, jo vēlējos dzīvē ko mainīt. Man radās iespēja iegūt izglītību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un kļūt par treneri. Noklausījos desmit mēnešu garus kursus, pēc kuriem ieguvu C kategorijas trenera sertifikātu. Pēc pārrunām ar sporta skolas Spars direktoru Ilmāru Seili man tika dota iespēja no pagājušā gada 1. septembra uzsākt trenera darbu. Protams, pirmajā gadā ir grūti savākt audzēkņus, bet man izdevās nokomplektēt grupas, bērni nāk, un viņiem patīk. Cenšos viņus virzīt uz priekšu.

Cik lielas ir tavas treniņu grupas?

– Trenēju divas mācību grupas: viena ir no 8 līdz 11, otra – no 12 līdz 14 gadiem. Katrā grupā ir pa 13 bērniem. Nav noslēpums arī tas, ka esmu nodibinājis savu mikrouzņēmumu – AM Sporta aģentūra –, kurā pie manis notiek maksas treniņi. Arī novadā (Piltenē) man ir 13 bērnu grupiņa, kurā trenējas gados jauni skrējēji.

Kā tu spēj to visu apvienot? Tu pats aktīvi skrien un trenē citus, darbojies Ventspils Maratona klubā un tagad strādā arī sporta skolā Spars.

– Ar ģimeni par to esam runājuši, ka sanāk ļoti daudz laika veltīt skriešanai. Tomēr, lai vairāk laika pavadītu kopā ar ģimeni, skriešanā esmu iesaistījis arī viņus. Dodamies kopā uz sacensībām, jo tad vismaz brīvdienas iespējams pavadīt kopā. Runājot par manu režīmu, nedēļā man ir aptuveni desmit treniņi. Atsevišķās dienās ir tā, ka no rīta treniņš, tad darbs un pēc darba atkal treniņš.

Runājot par trenera karjeru, – tas bija tavs aicinājums vai loģisks nākošais karjeras pakāpiens?

– Sports man sirdij tuvs ir bijis visu laiku. Jau agrāk vēlējos izmācīties par sporta skolotāju vai treneri, tomēr pēc vidusskolas beigšanas man tas neizdevās, jo, lai tiktu augstskolā, man pietrūka pusballes. Taču, neskatoties uz to, ka neizturēju konkursu, tāpat vienmēr esmu sevi saistījis ar sportu. Tagad man radās izdevība kaut ko dzīvē mainīt, un tā es kļuvu par treneri. Bet arī trenera darbā visu laiku ir nepieciešama attīstība. Ja apstāsies pie viena panākuma, nebūs izaugsmes. Visu laiku ir jālasa un jāmeklē attiecīgā literatūra, pašam viss jāizmēģina, jāpārbauda. Man pašam ir jāaug līdzi.

Tev ir bagātīga praktiskā pieredze skriešanā; kas ir tās zināšanas, ko vari dot saviem audzēkņiem?

– 30 gadus nodarbojoties ar skriešanu, ir uzkrāta diezgan liela pieredze. Esmu noskrējis aptuveni 30 pusmaratonus. Manā kontā gan nav pārāk daudz maratonu – tikai seši –, bet tas ir saistīts ar to, ka vasaras sezonā es diezgan aktīvi startēju stadionos. Nav iespējams apvienot maratonu skriešanu ar skriešanu stadionā. Daudz esmu mācījies no sava trenera, arī pats trenējot izmantoju aizgūtās metodes. Visu, kas saistīts ar ēšanu pirms sacensībām, smagākiem treniņiem, arī lietas, kas attiecas uz vitamīniem, – to visu es cenšos nodot saviem audzēkņiem, bet no katra paša atkarīgs, cik daudz no tā viņš izmanto. Mans trenera uzdevums ir ieteikt, izstāstīt, es neko nevaru uzspiest.

Sezonas laikā tu startē visdažādākajās sacensībās, sākot ar Latvijas čempionātu un beidzot ar dažāda mēroga veterānu sacensībām. Kurus izcīnītos panākumus tu vērtē augstāk?

– Šogad Latvijas čempionātā 3000 metru skrējienā izcīnīju sudraba medaļu. Varu teikt tā – Latvijā skriešanai ir kur augt. Gribētos, lai jaunie vairāk sevi pierāda. It kā tautas sports ir diezgan attīstījies, bet, ja skatāmies uz nedaudz augstāka līmeņa sacensībām, tad tur ir diezgan liels robs. Diemžēl šogad nesanāca aizbraukt uz veterānu pasaules čempionātu vieglatlētikā, kas notika ASV. Es uzskatīju, ka tas ir pārāk dārgs pasākums, tāpēc arī nedevos šajā braucienā – gaidīšu, kad sacensības notiks kaut kur tuvāk. Savukārt Eiropas čempionātos esmu izcīnījis vairākas medaļas. Pasaules čempionātos mans labākais rezultāts ir ceturtā vieta, tāpēc gribētos no tiem mājās pārvest kādu godalgu.

Droši var sacīt, ka daudzi cilvēki tevi un visu Ventspils Maratona klubu pazīst kā Piedzīvojumu parka pusmaratona organizatorus. Kā radās ideja, ka šāds pasākums Ventspilī ir nepieciešams?

– Lielākā pateicība par to jāsaka Andrim Valertam. Ja nemaldos, mēs sēdējām pie viņa pirtī; es tikko biju aizgājis no darba, un Andris man jautāja, ko es turpmāk darīšu. Andris man ieteica, ka vajadzētu kaut ko saistītu ar sportu, un tā arī no viņa nāca ideja par Maratona kluba izveidi. Sākumā plāns bija grandiozs, bijām uzbūruši ainu, ka koptreniņos piedalīsies ap 60 cilvēku. Pēc tam arī radās ideja par pusmaratonu, kas sakrita arī ar Olimpiskā centra Ventspils plāniem, jo arī viņi bija domājuši līdzīgā virzienā. Vēlāk iesaistījās Māris Priedēns un Zane Boitmane-Priedēna, un tā mēs četratā nolēmām izveidot Maratona klubu. Mēs nākam no atšķirīgām sfērām un katrs atbildam par kaut ko citu. Zane mums ir atbildīga par kultūru, Māris atbild par trasēm. Es vairāk strādāju ar sportistiem un visu, kas saistīts ar sportu. Savukārt Andris vairāk nodarbojas ar grāmatvedību, finansēm un līdzekļu piesaistīšanu, kā arī viņš ir lielākais runātājs, jo pieredze biznesā viņam ir ilgākā. Tā kā katram ir savas dotības, izveidojās spēcīga komanda, ar kuru prieks kopā strādāt.

Ir aizvadīti divi Ventspils Piedzīvojumu parka pusmaratoni, ko pēc tiem var secināt? Kā ir mainījusies skriešanas kultūra Ventspilī?

– Var pamanīt, ka Ventspils ielās ir parādījušies vairāk skrējēju. Taču ventspilnieki ir nedaudz kautrīgi – skrien pa kaktiem. Lai gan vasarā dienas ir garākas, cilvēki nāk skriet uz stadionu tikai tad, kad ir tumšs. Bet no kustēšanās un pievēršanās veselīgam dzīvesveidam taču nav jākaunas! Es vēlētos, lai Ventspils pusmaratona dalībnieku vidū būtu vairāk ventspilnieku, lai pilsētas iedzīvotājiem tas būtu grandiozs notikums. Vēlētos lielāku atbalstu no ventspilniekiem, jo daudzi ir iebraucēji. Ja iedzīvotāji nevēlas skriet, tad vismaz varētu nākt atbalstīt trases labākos sportistus.

Pats neesi plānojis piedalīties paša organizētajā pusmaratonā?

– Tāds mērķis ir. Ja izdosies sakārtot visus darbus tā, lai nebūtu jādomā par organizatoriskajām lietām, tad, protams, kāds no mūsu četrinieka piedalīsies šajā skrējienā. Bet, ja ir sajūta, ka kaut kas varētu noiet greizi, es labāk nestartēju un izdaru visu maksimāli labi, lai cilvēkiem būtu prieks.

Atgriežoties pie trenera darba, – kādus mērķus esi sev uzstādījis?

– Sportists neizaug vienā gadā, tas ir ilgstošs darbs. Pirmos darba augļos varēs redzēt pēc kādiem gadiem sešiem. Nevar arī no 16 gadus veca bērna prasīt rezultātus, jo viņam visa dzīve vēl priekšā. Latvijā ir daudz tādu piemēru, kad junioru grupā bērns izcīna pirmās vietas gan Latvijā, gan ārpus tās, bet, sasniedzot pieaugušo vecumu, nespēj parādīt labāko sniegumu. Es vēlētos izaudzināt Latvijas čempionu, man kā trenerim tas būtu liels gods.

Ko lai novēl trenerim Matisonam?

– Galvenais ir veselība, jo par naudu to nenopirksi. Arī trenerim vajag veselību, jo līdz šim man trenera darbs likās viegls, bet īstenība katrs bērns prasa ļoti lielu uzmanību un paņem daudz enerģijas. Ja dienā sanāk trīs treniņi, jūtos ļoti noguris, jo visu enerģiju esmu veltījis bērniem. Galvenais ir veselība un izturība, pārējais sasniedzams ar darbu.