Gaisā virmo neredzama spriedze, kas jebkurā izdevīgā brīdī var pārvērsties iespaidīgā panikas lēkmē, kāda, piemēram, notika 11. decembrī. Turklāt jāsaka, ka pamats neuzticēties komercbankām ir, turklāt pietiekami liels. Kāpēc bankas bankrotē? Kāpēc tās bankrotēs arī turpmāk?

Galvenā problēma ir tā, ka banku darbība neatbilst dabiskajiem ekonomikas likumiem. Saskaņā ar teoriju bankām ir jākreditē rūpniecība un lauksaimniecība. Par saņemto naudu uzņēmumam ir jāiepērk iekārtas, materiāli un jāattīsta ražošana. Tādējādi kredīti tiks nodrošināti ar saražotajām precēm. Pēc būtības kredīti ir investīcijas. Pirmās bankas tādēļ arī tika veidotas, lai finansētu lielos uzņēmumus. Kad lielajam uzņēmējam pietrūka naudas, viņš veidoja banku un izsniedza kredītu pats sev – no turienes arī radusies finansiālā un rūpnieciskā kapitāla saplūšana.

Taču bankas pakāpeniski sāka paplašināt savu darbību un kreditēt ne tikai savus akcionārus, bet arī pārējos uzņēmējus. Te radās nākamā problēma. Izrādās, rūpniecības kreditēšana ir pietiekami sarežģīts un riskants bizness. Uzņēmums taču var bankrotēt, tad nauda tiks zaudēta. Tādēļ bankas darbiniekiem pašiem nedaudz jāorientējas klienta biznesā, rūpīgi jāizanalizē biznesa plāns un jānovērtē visi riski. Turklāt nepārtraukti jāseko līdzi aizņēmēja biznesa attīstībai. Raižu daudz, risku vēl vairāk, bet peļņa ne pārāk liela. Tādēļ bankas sākušas meklēt veidus, kā nopelnīt naudu ātri un daudz. Un spekulācija kļūst par vienu no tādiem veidiem.

Banku biznesā tas nozīmē kaut kur aizņemties naudu ar zemāku procenta likmi, bet pēc tam piedāvāt par augstāku. Parasti tas beidzas ar parādu piramīdas izveidi.

Finanšu tirgus pārtop par kazino, kur bankas kreditē to, kas tām tīk, tikai ne rūpniecību. Banku kredītus labākajā gadījumā nodrošina paaugstinātas spekulācijas preces, bet sliktākajā – gaiss (derivatīvi). Tāpēc kopējais izsniegto kredītu skaits būtiski pārsniedz saražoto preču izmaksas. Taču kazino, kā zināms, var ne tikai ātri iegūt naudu, bet arī pazaudēt pilnīgi visu. Turklāt otrais variants ir daudz reālāks.

Parādu piramīda darbojas tik ilgi, kamēr bankai ir iespēja pārkreditēties. Ja bankai sāk pietrūkt naudas – nav liela bēda, paņemsim kredītu no citas bankas, un tā līdz bezgalībai. Taču, tiklīdz tāda pārkreditēšanas iespēja zudīs, tad sabruks arī parādu piramīda – jo nebūs naudas, ar ko atdot parādus. Turklāt kazino ir dalībnieks (vienmēr ir aiz kadra), kas vienmēr uzvar – tas ir pats kazino īpašnieks. Finanšu tirgū par kazino īpašniekiem tiek uzskatītas bankas, kas vienmēr var pārkreditēties, piemēram, centrālajā bankā.

Federālā rezervju sistēma (ASV centrālā banka) pilnībā pieder komercbankām. Tādēļ bankas akcionāri var ņemt tik daudz naudas no FRS, cik tām vajadzīgs. Kad parādu piramīda brūk, bankas bankrotē cita pēc citas, izņemot īpaši izraudzītās. Un tad nu šīs atlikušās bankas – kā kazino īpašnieks – koncentrēs visu laimestu. Latvijas bankas šajā lielajā spēlē ir tikai ierindas spēlētāji, tāpēc arī bankrotē, tiklīdz tām piegriež skābekli.

Apskatīsim mūsu bankas sektora vēsturi no šī viedokļa. 90. gados, pēc PSRS sabrukuma, Latvijā komercbankas sāka augt kā sēnes pēc lietus. 1993. gadā Latvijā bija 61 banka. Tikai vairumā gadījumu tās bija kreisās bankas – savāca naudu no iedzīvotājiem un pārstāja darboties (pats primitīvākais kazino veids). Likumsakarīgi, ka 1994. gadā tas viss beidzās ar krīzi, kad gandrīz puse banku bankrotēja. Un pārējām bankām vajadzēja tikt galā ar nākamo problēmu – ko darīt. Par rūpniecības attīstību un kreditēšanu nebija nekādas runas – kā jau tika minēts, tas ir ļoti sarežģīti. Tad atliek vien strādāt kā norēķinu centram – veikt maksājumus, mainīt valūtu, dzīt naudu no Krievijas uz Rietumiem.

Taču tādā gadījumā bankas strādā tikai par komisijas naudu, līdz ar to peļņa ir minimāla. Naudu taču gribas daudz, turklāt uzreiz. Tāpēc bankas sākušas meklēt, kurā kazino varētu piedalīties. Te nu pa rokai trāpījās Krievijas obligācijas, kas sniedza 20–30% ienākumu ASV dolāros. Iedomājieties, cik izdevīgs bizness – piesaista depozītus ar 10–12%, iepērk obligācijas ar 20–30% ienesīgumu, un viss, veselu gadu var neko nedarīt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ekonomikas mācību grāmatās rakstīts, ka valsts obligācijas ir visstabilākais un drošākais vērtspapīru veids.

Diemžēl 1998. gadā piedzīvojām defoltu Krievij; izrādījās, ka šīs obligācijas nav ne nieka vērtas. Banku sektors gadu noslēdza ar milzīgiem zaudējumiem, bet Rīgas komercbanka vispār bankrotēja – tai nebija, kur pārkreditēties. Pēc tam Latvijā ienāca Zviedrijas un tamlīdzīgas bankas, sāka darbināt jaunu kazino. Kreditēsim nekustamo īpašumu un patēriņu – tika nolemts bankās.

Atkal jau ekonomikas mācību grāmatās rakstīts, ka nekustamais īpašums ir visvērtīgākais kredīta nodrošinājums, to vienmēr var pārdot par augstu cenu. Turklāt cilvēki vienmēr iepirksies veikalos, tādēļ būvēsim lielveikalus un kreditēsim importa preču patēriņu. Gan jau cilvēki pēc tam ar tiem parādiem kaut kā tiks galā – sliktākajā gadījumā Īrijā nopelnīs naudu.

Sākumā kazino ļauj gūt laimestu – citādi neviens nespēlēs. Tāpēc dažus gadus Latvijā valdīja treknie gadi, naudu grāba lāpstām, bet bankas strādāja ar peļņu. 2006. gadā bankas nopelnīja 266 miljonus latu, 2007. gadā – 371 miljonu, bet 2008. gadā – vairs tikai 60 miljonus (pirmajos trīs ceturkšņos peļņa bija 205 miljoni, bet ceturtajā zaudējumi sasniedza 145 miljonus). 2008. gadā mūs apciemoja globālā krīze, tādēļ bode tika slēgta.

Ja agrāk bankas aktīvi pārkreditējās uz starptautisko tirgu ar sindicēto kredītu starpniecību, tad krīzes laikā tām naudu vairs nedeva. Visvairāk cieta Parex banka, kurai neļāva pārkreditēties, tāpēc pēc naudas vajadzēja līst valsts kabatā, kā arī ņemt kredītu SVF. Zviedrijas bankas varēja pārkreditēties uz savu mātes banku rēķina. Taču jāsaka, ka Zviedrijas bankas nav attiecināmas pie kazino īpašniecēm, tāpēc tās glāba savas meitas uz sava rēķina, noēdot iepriekšējo gadu peļņu.

Daļa SVF kredīta aizgāja banku sektora stabilizācijai (banku pārkreditācijai). Rezultātā 2009. gadu bankas noslēdza ar 773 miljonu latu zaudējumiem, bet 2010. gadā zaudējumi bija 360 miljoni latu. Proti, ne tikai atņēma iepriekšējo gadu peļņu, bet vēl ielīda valsts kabatā. 2011. gadā iestājās pagaidu stabilizācija. Un te nu mums pieklauvēja otrs krīzes vilnis, šoreiz problēmas nāca no Eiropas. Krājbanka darbojās pēc standarta shēmas – arī Antonova bizness pārkreditēja savus zaudējumus, taču bankas pārkreditācijas process tika vienkārši administratīvā veidā apturēts, problēmas, kas bija saistītas ar zaudējumiem, nāca gaismā.

Kāda notiek šodien? Pārstrādes rūpniecības kredītu īpatsvars banku portfelī ir 6,4%, lauksaimniecībai – 2,6%, transportam – 2,85%. Viss pārējais, var teikt, ir spekulācija un patēriņš. Tas nozīmē, ka problēmu bankām netrūkst. Krīzes otrajā vilnī bankām atkal tiks ierobežotas pārkreditēšanas iespējas. 11. decembrī saceltā panika ar Swedbank ir ļoti pamācoša. Manuprāt, tas bija mēģinājums, pārbaude, kā ātri un iespaidīgi sacelt paniku. Viss izskatās pārāk aizdomīgi – panika gandrīz vienlaikus sākās visās Latvijas lielākajās pilsētās (turklāt brīvdienās, kad darbojas tikai bankomāti) un pārņēma būtisku cilvēku masu.

Pat Krājbankas bankrota laikā bija mierīgāk. Tas noteikti ir profesionāļu pirksts. Savukārt mūsu specdienesti spējīgi aizturēt tikai pasniedzējus. Šoreiz par grēkāžiem mēģināja padarīt Jelgavas domi, kas vienkārši ieklausījās finanšu ministra Andra Vilka padomā un pārskaitīja naudu uz Valsts kasi. Patlaban situācija banku sektorā ir ļoti trauksmaina.

Noguldījumu garantiju fonds ir tukšs, to izsmēlis Krājbankas bankrots (iespējams, Krājbankas bankrots tika izraisīts ar nolūku, kas arī iztukšoja fondu), valstij arī nav daudz naudas. Un, ja pēkšņi klienti gribēs izņemt naudu no bankām, tad tām atkal vajadzēs meklēt, kur pārkreditēties. Krīzes otrā viļņa apstākļos iespēja pārkreditēties būs ierobežota. Organizēt bankas bankrotu tagad ir ļoti viegli – jārada panika un nevajag ļaut bankām pārkreditēties.

11. decembra notikumi bija tikai mēģinājums, sistēmas pārbaude. Taču, ja tādu pašu paniku organizēs 2012. gada rudenī, tad blīkšķis būs daudz skaļāks nekā 2008. gadā. Turklāt blīkšķa iespējamība ir ļoti liela – mūs uz to ved tīšuprāt. Šķiet, kazino īpašnieki kārtējo reizi nolēmuši paņemt visu peļņu.