Tajā laikā biju mazs puika, dzīvoju Puzes pagastā, atceros, kā tēvs gatavojās barikādēm - krāmēja somā tā saucamo "pižiku", vairāki traktoristi un pat vietējais "Ikarus" autobusa šoferis ar visu autobusu devās uz Rīgu.

Vēl atceros, kad pēc barikādēm redzēju autobusā ložu atstātus caurumus. Skatījāmies tiešraides no notikumu vietām, cilvēkos nebija saskatāms naids vai dusmas, cilvēki bija priecīgi, smaidīgi, tomēr nobijušies. Cits ar citu dalījās ar ēdienu, tēju, kopā sēdēja pie ugunskuriem, kopā dziedāja latviešu dziesmas, tur valdīja tāda vienotības sajūta, kas mūsdienās, diemžēl, nav iedomājama.

Sēžot pie ugunskuriem, cilvēki cerēja vai sapnis beidzot piepildīsies un mums beidzot būs pašiem sava valsts? Šis sapnis nepiedzima vienā dienā, mēnesī vai gadā, šo sapni loloja un sevī turēja jau sen, gan padomju lēģeros ieslodzītie, gan meža brāļi, kuri, cīnoties Kurzemē, cerēja uz sabiedroto atbalstu.

Kas šajā laikā notika politiskajos gaiteņos - slidīgi lēmumi, meli, pretrunīgi izteikumi pat no valsts vadītāja puses. Komunistu partijas steigšus mainīja partiju nosaukumus, daži kompartijas biedri pat nomainīja savu uzvārdu.

Ja tad cilvēki zinātu, ko šodien sastrādās mūsu valsts vīri, vai tas ļautu cilvēkiem neiet uz barikādēm? Nē! Vai tas liktu cilvēkiem atteikties no sapņa par brīvu Latviju? Nē! Visi zināja, ka viegli nebūs, bet tolaik mēdza teikt: "Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!"

Un visiem tiem, kas uzskata, ka brīva Latvija mums neko nav devusi, gribu pavēstīt, ka neviens mums neuzdāvināja brīvu Latviju, mums deva iespēju pašiem veidot savu valsti. Un viss, kas šodien notiek, ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem.

Paldies visiem barikāžu dalībniekiem un lai jums stipra veselība un ilgs mūžs.

Izsaku līdzjūtību visiem barikāžu laika upura tuviniekiem.