Diskutē par morāli un vajadzību ierobežot sabiedrību no azartspēļu atkarības. Un arī par to, vai vispār vajag atļaut likumīgā veidā nodarboties ar citu kabatu iztukšošanu. Šobrīd, kad cilvēkiem trūkst naudas, loterijas, ruletes, spēļu zāles vēl vairāk kā treknajos gados tiek uztvertas kā reālas naudas pelnīšanas iespējas.

Protams, vairums cilvēku saprot un apzinās, ka azartspēļu organizētāji, šo biznesu nav izvēlējušies, lai vairotu citu, bet gan savu turību. Taču tas neattur mēģināt un cerēt uz veiksmi.

Mani gan izbrīna, ka azartspēļu likums atrunā kaut kādus ierobežojumus pašvaldībām, atrunā vietu un laiku, bet, pārslēdzot televizora kanālus, redzu un secinu, ka katrs ģimenes dīvāns ir pārvērties par visīstāko spēļu zāli.

Vairs nav pat jāiziet no mājas, lai spēlētu uz naudu. Jo grūtāk klājas tautai, jo uzstājīgāk balsis televīzijas ekrānā sauc: Zvaniet, zvaniet, vēl tikai divas minūtes, vēl viena minūte ...Katra naudas kampšanas pārraide izdomājusi savus trikus, kā uzsēdināt skatītājus uz atkarības adatas. Katrā dzīvoklī, katrā mājā vienlaicīgi visa valsts spēlē uz naudu. Viena spēle beidzas, var pārslēgt televīzijas kanālu, un sākas nākamā. Šodien neveicas, cerības tiek pārnestas un rītdienu, no rītdienas un nākamo, un tā bezgalīgi.

Azartspēļu organizētāji ļoti labi pārzina cilvēku psiholoģiju. Viena no azartspēļu problēmām ir īpašā bioķīmija, ko rada azarts. Otrs svarīgais apstāklis ir spēlētāju kļūdainie uzskati. Katrā cilvēkā iekšā mīt milzīgs potenciāls, lai katrs pats varētu uzvarēt jebkuru atkarību, tai skaitā atkarību no azartspēlē, taču visbiežāk ir tā, ka atkarīgie sevi par atkarīgiem neuzskata. Uzskatus mainīt var tikai tas, kas tos atzīst par nepareiziem.

Protams, demokrātijas apstākļos kaut ko aizliegt būtu nepareizi, taču nav normāli, ka katrs pirmklasnieks, kurš iemācījies apieties ar mobilo telefonu, kļūst par potenciālo spēlmani. Jo ne visiem ir apzinīgi vecāki, kuri ir spējīgi iemācīt bērniem, kas ir labs, kas slikts, kas pareizi, kas nepareizi. Taču arī apzinīgie vecāki nevar apturēt alkohola tirdzniecību, bet valsts to var regulēt ar likumu, nosakot, ka nepilngadīgajiem to tirgot ir aizliegts.

Tāpat vecāki nevar izkontrolēt, ko bērni redz televīzijā, esot, piemēram, pie draugiem, bet valsts varētu būt gudrāka, regulējot, kādā apmērā un, cik uzmācīgas drīkst būt naudas izkrāpšanas televīzijas pārraides. Lai vismaz jaunākas Latvijas smadzenes liek mierā.