Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...
Voldiņš uzvalkā
Izmeklētājs Sliede juta, ka nupat ir nonācis pie svarīgas atziņas. Šī atziņa karājās mata galā galvas iekšienē kaut kur starp labo ausi un degunu, neparko nevēlēdamās iznākt dienas gaismā. Sliede sēdēja un blenza bloknotā, kur nupat bija ierakstījis:
1. Brilles vairs nezog.
2. Pazudis Voldemārs.
3. Kad tas viss reiz beigsies?
Izmeklētāja pārdomas pārtrauca Anželikas balss. Tā kā praktikantei šobrīd nebija darba, viņa klusi sēdēja savā stūrītī un risināja krustvārdu mīklas.
– Priekšniek, vai drīkstu ko pajautāt?
– Kas noticis?
– Ārvalstu izlūkdienestu aģents. Seši burti, otrais – “P”. Tātad maniaks neder.
– Spiegs, – Sliede automātiski atbildēja.
– Re, – Anželika nopriecājās, – akurāt der. Tad man sanāk arī Čīles galvaspilsēta, pirmais burts “S” – Santjago. Sārnate nederēja, par īsu.
Sliede juta, ka ir pēdējais laiks iziet ieelpot svaigu gaisu.
– Anželika, ja gribi, ej pastaigā pa veikaliem vai kur nu tu parasti staigā. Līdz pusdienām mums ir brīvais laiks. Es pastaigāšu tepat pa promenādi... aizkāpšu līdz Kuģu vērotājam vai varbūt kur tālāk.
Kā jau tūrisma sezonas plaukumā, promenāde bija ļaužu pārpilna. Latviešu valodu dzirdēt gadījās reti, pārsvarā šeit apgrozījās bļaustīgi lietuvieši, lepni vācieši un zviedri, varēja dzirdēt arī itāļu un citas, daudz eksotiskākas valodas. Izlauzies cauri skolēnu-ekskursantu pūlītim, Sliede secināja, ka saldējumu nopirkt neizdosies – ratiņi bija aplenkti kā tāda senlatviešu svētvieta. Izmeklētājs nopūtās un pagriezās Kuģu vērotāja virzienā. Jautrās ūdens šļakatas no īpatnējās formas strūklakas solīja vēsumu un, iespējams, smadzeņu darbības aktivizēšanos. Sliede bija kautrīgs un Anželikas klātbūtnē nekad neatļautos pielietot iemīļoto stimulatoru – veco, labo drēbju pakaramo.
Strūklaka tiešām izstaroja patīkamu vēsumu. Brīdi papriecājies par jautrajām šļakatām, izmeklētājs sāka vērot cilvēkus. Viņam allaž patika izvēlēties no cilvēku pūļa vienu konkrētu personu un pēc tam mēģināt iztēloties, kādus noziedzīgus nodarījumus šis cilvēks būtu varējis izdarīt. Uzmanību piesaistīja impozants vīrs Sliedem tieši pretī, strūklakas otrā pusē. Uzvalks ar vesti... neticama vecmodība – spieķis ar ziloņkaula uzgali! Sirma, rūpīgi kopta bārda... laipnas, vērīgas acis... Izmeklētājs sarāvās. Šo vīru viņš bija redzējis vēl pavisam nesen, bet gluži citā vietā, citos apstākļos un citā izskatā. Datora procesors izmeklētāja galvā uzkarsa, ieslēdza papildus dzesēšanu, izskaitļoja rezultātu un atkal sāka atdzist. Šaubām nebija vietas – pie strūklakas “Kuģu vērotājs”, glaunā uzvalkā tērpies, glīti apcirpto bārdu pretī ūdens vēsumam pastiepis, uz eleganta spieķīša labi koptās rokas salicis, stāvēja cilvēks, ar kuru Sliede vēl pavisam sarunājās Pils ielas graustos. Bomzis Voldemārs!
Voldiņš, Vācijas pilsonis
Sajutis uz sevi vērstu skatienu, sirmais vīrs pagrieza galvu. Viņa un Sliedes skatieni satikās. Vecais izmeklētājs sajuta triumfa mirkli – tikai sekundes daļu Voldemāra acīs pavīdēja savāda izteiksme, kas nozīmēja – viņš Sliedi pazīst un atceras. Jau nākamajā brīdī elegantais sirmgalvis atkal domīgi vērās ūdens strūklās. Sliede nolēma rīkoties. Apgājis apkārt strūklakai, viņš nostājās blakus bomzim Voldiņam (ja vien viņu vairs var tā saukt) un klusu apjautājās:
– Šķiet, mēs esam pazīstami?
Sirmgalvis pavērās izmeklētājā ar, kā Sliedem likās, labi tēlotu neizpratni, toties ierunājās blakus stāvošā dāmīte – persona raibās biksēs, putekļu mētelī un tādu kā papagaiļa frizūru uz galvas.
– Voldemāra kungs latviski tikpat kā nerunā, – viņa ņēmās tarkšķēt. – Kunga vecāki bija baltvācieši, izbraukuši no Ventspils 1939. gadā, kad kungs vēl bija pavisam maziņš. Šogad Voldemāra kungs nolēma vienu nedēļu pavadīt Latvijā un apskatīt vietas, kur dzīvojis bērnībā. Es viņu pavadu.
– Tikai vienu nedēļu?
– Vairāk laika atvēlēt nebija iespējams. Voldemāra kungam pieder kuģu būvētava Hamburgā, tā prasa daudz laika. Ja nav noslēpums, kāpēc jūs tas interesē?
Sliede klusēdams izvilka no kabatas dienesta apliecību. Raibi bikšotā persona tā kā drusku satrūkās un klusu pateica sirmajam dažus vārdus. Voldiņš atbildēja vienzilbīgi, bet Sliede atkal triumfēja – šo balsi viņš lieliski atcerējās. “Cilvēks, kurš pieļāvis kļūdu, bet to nav izlabojis, ir pieļāvis vēl vienu kļūdu!” Izvilcis no kabatas pasi, bijušais bomzis pasniedza to Sliedem. “Voldemārs fon velns zina kas... es taču vāciski nejēdzu ne vārda”, pie sevis nopukojās Sliede. “Vispār situācija aizdomīgi atgādina ainu no Bulgakova “Meistara un Margaritas”. Tur Volands uzrādīja ārzemnieka dokumentus, un drīz pēc tam Berliozam tramvajs nogrieza galvu...”
Atdevis pasi un pieklājīgi uzsmaidījis, Sliede pagāja dažus soļus nostāk. Paslēpies aiz kāda varen resna tūrista muguras, viņš zvanīja savai praktikantei.
– Anželika? Kur tu esi? Darbā? Skriešus uz strūklaku “Kuģu vērotājs”! Joz, cik ātri vari, nerēķinies ne ar ko!
Atgriezies pie strūklakas, Sliede grasījās atsākt sarunu, bet raibā persona bija kļuvusi steidzīga.
– Atvainojiet, – viņa bēra, – Voldemāra kungam laiks uz prāmi, viņa bagāža jau ir tur, bet man vēl kārtojamas darīšanas pilsētā! Bija patīkami iepazīties, varbūt vēl kādreiz tiksimies...
Kā pēc komandas abi aizgāja katrs uz savu pusi. Sliede automātiski piefiksēja, ka Voldemārs nevarētu tā reaģēt, ja neprastu latviešu valodu, un nākamajā brīdī viņam sānos iedūrās ass elkonis.
– Priekšniek, – Anželika bija nedaudz aizelsusies, – kas notiek?
– Redzi to personu raibās biksēs? Seko viņai, tikai uzmanīgi! Neizlaid no acīm! Vēlāk sīki un smalki atskaitīsies.
Mirkli vēlāk Anželika garlaikotā solī aizslāja pakaļ Voldemāra asistentei, bet Sliede devās uz prāmju termināļa pusi, neizlaizdams no acīm Voldemāru. Prātā pēkšņi uzradās nesen dzirdēta frāze. Uzradās un vairs nelaida vaļā:
– Otrais burts “P”. Ārvalstu izlūkdienesta aģents. Otrais burts “P”...
(turpinājums sekos)
Komentāri (0)
Paldies - ieintriģēji!