Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

7. turpinājums

 

Zupīte

Izmeklētājs Sliede un praktikante Andželika nogriezās Kapteiņu ielā.

– Šeit kādreiz dzina īsteni labi kandžu, – ieteicās Sliede.

– Priekšniek, labu kandžu tagad ir grūti dabūt. Kandžu jeb samiņu kādreiz dzina un tirgoja Viļņu ielā. Nu jau laikam vairs ne. Visi internetā sapirkušies rektifikācijas kolonnas un taisa tīru spirtu. Savām vajadzībām, ne vairs tirgošanai.

Garām paskrēja divi ar savām darīšanām aizņemti kaķi un suns. Kaut kur no otrā stāva loga skanēja labs džezs. Un nevienas dzīvas dvēseles...

– Ko darām? – Sliede apjautājās. – Veltīgi tērējam darbalaiku.

– Padomājam labi. Mums jāatrod persona dzeltenā vestē un, ja paveiksies, arī bomzītis Voldemārs. Tepat tuvumā vien jau šis mitinās. Varbūt aizstaigājam līdz Avotu akai? Man ir nojauta, ka tur varētu kaut kas sanākt. Pie viena varētu aiziet pusdienās! Pusdienlaiks jau sācies. Varētu ieēst kādu zupīti... ar gaļīti... dienas salātiņus... tītaru mērcītē ar grilētiem dārzenīšiem... dzelteno tējiņu...

Izsalkušais Sliede pēkšņi tik skaidri iztēlojās tītaru mērcē, ka viņa gara acu priekšā parādījās uzreiz divi resni tītari, katrs savā mērces spainī. Vienam no mērces ārā rēgojās tikai galva, otram – kājas. Izmeklētājs norīstījās, paķēra praktikanti aiz rokas, un abi strauji devās Promenādes virzienā.

– Tikai atceries – mums jāapskata Avotu aka!, – Anželika iesaucās, bet Sliede jau bija uzņēmis ātrumu.

 

Žora un pumpas

Recidīvists Žora sēdēja savā pieputējušajā kabinetā uz veca, noplīsuša dīvāna un spieda pumpas. Ne jau sev, protams, bet iepakojuma celofānam. Žora šo metodi uzskatīja par vislabāko metodi, kā atbrīvoties no stresa. Pumpaino iepakojumu viņš bija sadabūjis Durbes ielas bāzē un ietaisījis pamatīgus tā krājumus. Lai nu kā, bet stresa Žoram netrūka. Pašreizējā stratēģiskā situācija bija absolūti kretīniska. Neizprotama! Tievais saņemts ciet. Pie tam pilsētas domē. Nav zināms, kā viņš tur nokļuvis un ko darījis. Miza kaut ko muld par rauga pakām. Pārbijies līdz nāvei. Kad Žora ieradās pie viņa mājās, Miza raudāja. Izmeklētājs Sliede acīmredzot ir sapratis, ka viņu izseko, un tagad uz ielas iziet tikai divatā ar satriecošu blondīni. Acīmredzot miesassardze. Arī Zinas tante pastiprinājusi apsardzi, tātad kaut kas briest!

Kad Žora ieradās Mizas garāžā, augšminētais darbinieks sēdēja, atspiedis muguru pret opeļa spārnu, un apaļām zivs acīm vērās pie sienas piekārtajā velosipēda kamerā.

– Runā!, – bargi uzsauca Mizas tiešais priekšnieks. – Stāst, ko jūs tur i sadarījuš!

– Žora, – vārgā balsī ierunājās padotais, – mani ir apkrāpuši. Es Bērzu ielā nopirku kandžas pudeli, it kā gatavotu pēc viduslaiku receptes, bet tur iekšā izrādījās bremžu šķidrums. Arī pēc viduslaiku receptēm. Lieliski salīmē gumijas izstrādājumus un noņem rūsu no zemūdenēm. Es vairs nekad necelšos. Pārspēks mani ir pievarējis.

– Ko jūs i sadarījuš!!!

– Es neko nezinu! – Miza mēģināja pagriezt acis uz šefa pusi, bet nespēja. – Tievais gribēja paklusām samest domes atejās raugu, lai uzrūgst, iestājas avārija, visi mūk ārā un viņš aptīra kabinetus. Es kā inteliģents cilvēks centos viņu atrunāt, bet šis neklausīja...

– Es zin, cik tu i inteliģent! Tu pašlaik izskatās divreiz mazāk inteliģent, cik tu nav!

– Es piebraucu mašīnu Rīgas ielas galā, uz stūra gandrīz pie Avotu akas, un uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nav labi. Abās pusēs domei stāvēja pa busiņam, tajos kaut kādi omonieši, uz jumta – snaiperi. Man pienāca klāt armijnieks kaskā un bruņuvestē. Pavēlēja fiksi aizvākties. Lēnām griezu ārā uz Vasarnīcu ielas. Paspēju ieraudzīt, kā Tievais ieiet pa domes durvīm. Pēc tam visi melni ģērbtie saskrēja viņam pakaļ un sākās kaut kāds dižs dumpis. Es braucu prom. Ko citu varēja darīt! Žora, liec man mieru vismaz šodien... No šitā bremžu šķidruma mana galva ir kļuvusi par bremžu kluci...

Miza sāka raudāt.

Tā nu Žora sēdēja savā kabūzī, spaidīja pakojamā materiāla pumpas un domāja – kas vispār notiek? Un kad tas vienreiz beigsies?

 

Avotu aka

Pusdienas paēdušie Sliede un Anželika tuvojās Avotu akai. Izmeklētājs pēc zupītes ar gaļīti un mērcē peldošā tītara knapi spēja paiet. Pēkšņi praktikante satrūkās.

– Priekšniek! Stop! Kaut kur paslēpjamies!

Starp Avotu aku un arhīva māju grozījās nenosakāma vecuma un dzimuma persona spilgti dzeltenā vestē.

 

(turpinājums sekos)

 

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: