Ventas Balss portāls nebūtu nekāds portāls, ja neierādītu vietu arī kādai mazai evērģēlībai. Piedāvāju lasītāju vērtējumam savu interaktīvo romānu Krišjāņa Valdemāra brilles! Jūs, protams, jautāsiet – kas ir interaktīvs romāns? Tas ir romāns, kura veidošanā ar saviem ieteikumiem un papildinājumiem piedalās visi lasītāji. Rakstīšanas procesā neesmu ticis tālāk par pirmo nodaļu, atlikušais romāns jāuzraksta mums visiem kopā! Par laimi, ventspilniekiem šajā jomā pieredze jau ir – lai atceramies Ilonas gurķu burku epopeju un citas foruma pērles.

Visi ieteikumi un ierosinājumi (saprāta robežās) tiks ņemti vērā. Noteikumi – romāna darbība notiek tikai un vienīgi Ventspilī un tajā piedalās ventspilnieki. Reāli vai izdomāti – laiks rādīs. Kā jau minēju, uzrakstīta ir tikai pirmā nodaļa. Kādas būs nākamās, lielā mērā atkarīgs no jums, cienījamie lasītāji!

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

3. turpinājums (Sākumu varat lasīt ŠEIT, 1. turpinājumu ŠEIT, bet 2. turpinājumu ŠEIT! )

Žņaudzējs

Te nu mums jāiepazīstas ar recidīvista Žoras trešo darbinieku. Tas bija Puķīte ar iesauku Žņaudzējs. Nav zināms, kurš deformētas humora izjūtas nomākts cilvēks Puķītem bija devis tik zvērīgu iesauku! Tikai paskatoties vien uz sīko, vārgulīgo cilvēciņu, kļuva skaidrs, ka Puķīte ir spējīgs nožņaugt vien mušu ar noteikumu, ka muša nepretosies. Tomēr savu darbu Žņaudzējs prata. Viņš uzmanīja tirgus placi, novērsa konfliktus starp tantukiem, un, galvenais, ziņoja Žoram par visu, kas, viņaprāt, šefu varētu interesēt.

Tā nu arī šoreiz Puķīte tipināja Žoras kambara virzienā, lai ziņotu par izmeklētāja Sliedes aizdomīgo uzvešanos. Tiesa, šoreiz Žora vairāk vai mazāk jau bija lietas kursā. Ne tikai kursā, bet arī ārkārtīgi uztraucies.

– Ko viš no tev gribē? – noprasīja Žora, līdz ko Puķīte bija ticis viņam jautājuma attālumā. – Ko šis jautāj? – Uztraukuma brīžos Žoras Orenburgas akcents saplūda ar ventiņu izloksni, radot jaunu, lingvistikas zinātnei vēl nezināmu valodu.

– Viņš meklēja Zinas tanti. Un apjautājās par Voldemāru.

– Kuru Voldemāru? To pārgudrais bomzis? No Pils iela?

– Aha. Voldemāram esot uzradušies radinieki. Varbūt starp tiem ir arī Zinas tante!

Žora iegrima drūmās pārdomās. Jebkāda lieka interese par Zinas tanti viņu baidīja vairāk par islama teroristu iebrukumu Pārventas tirgus laukumā. Zina bija absolūti nelegāls cilvēks! Viņas rokās atradās visi nelegālo cigarešu tranzīta pavedieni, kā arī kandžas aparātu krāni, ventiļi un vārstuļi. Zinas tante bija tik dziļi nokonspirēta, ka klīda pat baumas, it kā viņai vēl esot PSRS pase. Muļķības! Zinai pases nebija vispār. Viņai tāda nebija vajadzīga. Lai nokļūtu pie leģendārās personas, nācās ar daudzu aģentu starpniecību atrast necilu istabiņu vecpilsētas mājā. Pie vienas sienas istabiņā bija liels spogulis. Ja apmeklētājs bija veiksmīgi nokārtojis uzticamības testu, spogulis tika pagriezts ap savu asi un aiz tā atklājās otra istaba, kur aiz sava darba galda cēla kā seno romiešu statuja sēdēja pati Zinas tante un pieņēma apmeklētājus. Reti kurš bija sejā redzējis visslepenāko tanti Ventspilī un novadā. Tāpēc nav jābrīnās, ka izmeklētāja Sliedes rosīšanās Žoram izsauca tādu pašu uztraukumu kā Sarkanās Kapellas rezidentam, redzot vācu pretizlūkošanas dienesta radiopelengatorus Ženēvas ielās.

– Tūlīt jož pie Mizas! – Žora iebrēcās. – Un Tievais arī lai klāt! Mēs pa visiem izdomā, ko darīs!

Puķīte, respektīvi, Žņaudzējs, aiztipināja tik ātri, cik vien tik slābans žņaudzējs var aiztipināt.

 

Vecpilsētas grausti

Tikmēr Sliede rezignēti klīda pa vecpilsētas graustu rajoniem. «Tā paiet tā pasaules godība», viņš laiku pa laikam nopūtās. Kādreiz lepnās namu fasādes bija apdrupušas, gaisīgi veidotās logu ailes, aiz kurām reiz plīvoja krāsaini aizkari – aiznaglotas ar finiera plāksnēm, par dārgu naudu būvētās podiņu krāsnis – nojauktas... Sliede lēnām klīda no viena grausta pie otra, traucēdams baložus un klaiņojošos kaķus, bet no bomža Voldemāra joprojām nebija ne ziņas, ne miņas. Pils iela, Ūdens iela, Kuģinieku iela – viss rajons likās izmiris. Šķita, ka klusumā var dzirdēt, kā zāle aug vietās, kur kādreiz bija pirts, kinoarhīvs, bērnu poliklīnika...

Laime uzspīdēja pusbrukušā namā ap stūri no kādreizējā konfekšu veikala Kārumniece. «Vienu laiku te bija maizes ceptuve», atcerējās Sliede, uzmanīgi kāpdams pāri atkritumu kaudzēm. Brīdī, kad izmeklētājs pētīja nez kā saglabājušos podiņu krāsni (varbūt to var nojaukt un aizvest uz vasarnīcu?), aiz muguras kāds ieklepojās. Atcerējies, ka dienesta ierocis, kā vienmēr, ir ieslēgts darbavietas seifā, Sliede uzmanīgi apgriezās apkārt. Stūrī uz sapuvuša matrača sēdēja nenosakāma vecuma vīrs ar netīru, pinkainu bārdu un skatījās izmeklētājā laipnām, gudrām un ļoti miglainām acīm.

– Vai jūs būtu bomzis... atvainojiet, bezpajumtnieks Voldemāra kungs? - uzmanīgi apjautājās izmeklētājs Sliede.

– Dzīve patiesībā ir ļoti vienkārša, taču mēs tiecamies to sarežģīt, - attrauca bārdainais.

– Īstenībā es tikai gribēju noskaidrot jūsu vārdu, - Sliede sastomījās.

– Dzīve, pat ja tā pagarināta uz neierobežotu laiku, tik un tā ir pārāk īsa, lai mēs savas smadzenes apgrūtinātu ar ātri gaistošiem sīkumiem.

– Saprotu, taču man ir svarīgi būt pārliecinātam par to, ka tik tiešām man ir darīšana ar Voldemāru.

– Ja sastopi vērtīgu cilvēku, tiecies viņam līdzināties; ja sastopi cilvēku ar pretējām īpašībām, ieskaties sevī un sevi pārbaudi, - atbildēja bomzis. Pielicis pie lūpām mazu plastmasas pudelīti, viņš uzmanīgi iedzēra lielu malku.

Izmeklētājs saprata, ka saruna nonākusi strupceļā un nekad no tā netiks ārā, tomēr izsmalcinātie teicieni lika domāt, ka šis tik tiešām ir tas pats Voldemārs – domātājs un filozofs.

– Saprotu. Es centīšos jums līdzināties, cik nu izdosies... Bet vispirms es gribētu pajautāt, vai jums nav kas zināms par Krišjāņa Valdemāra brillēm. Ziniet, tās ir pazudušas.

– Nepieķerieties lietām, tad nebūs ciešanu, tās zaudējot!

– Es nepieķeros. Man tāds darbs. Es meklēju noziedzniekus, kuri zog brilles Krišjāņa Valdemāra tēlam Ventmalas promenādē. Notikuma vietā atrasts cigaretes gals, un pēdas ved uz Pārventas tirgu pie Zinas tantes. Vai jūs pazīstat Zinas tanti?

Var jau būt, ka Sliedem tikai izlikās, bet Voldemārs tā kā satrūkās.

– Cilvēks, kurš pieļāvis kļūdu, bet to nav izlabojis, ir pieļāvis vēl vienu kļūdu!

Saruna acīmredzami ievirzījās bīstamā gultnē.

– Kur ir šī kļūda?

Izmeklētāja kabatā ietrinkšķējās mobilais tālrunis. Zvanīja šefs.

– Sliede, kur tu vazājies? Visi tevi meklē! Tā ka piecu minūšu laikā būtu uz vietas!

– Kas noticis?

– Valdemāram atkal nocēluši brilles. Šoreiz – gaišā dienas laikā...

 

Kara padomes sēde

Tievais bija aizrāvies.

– Miza, tev nav iztēles! Nav! Ko tu vispār zini par mat... mat...

– Matemātiku?

– Materializāciju, stulbeni! Vajag kādu lietu no visas sirds iztēloties, un tad šī mat... mate... materializēsies, vot šitā. Es, par provi, iztēlojos kaudzi naudas, no visas sirds, ja? Un nākamajā dienā kaudze klāt.

– Aha, un kopā ar kaudzi – poliču brigāde.

– Nekā! Nevajag iztēloties poličus, un viņu nebūs! Vajag tā, kā es... desmit paciņas rauga... un visos caurumos...

Noblīkšķēja garāžas durvis. Pēkšņo klusumu pārtrauca sparīga tipināšana.

– Skat, Žņaudzējs ieradies, - Miza nožagojās. – Žņaugsi mūs uzreiz vai ļausi pabeigt trauku?

Puķīte nelikās noskaņots uz žņaugšanu.

– Mums visiem tūlīt jābrauc pie Žorika! Momentā! Ir milzu ziepes! Menti grasās nolaupīt Zinas tanti, mums nāksies viņu glābt, Sliede jau ir uz vietas un visus vaktē. Voldiņš esot gājis bojā, un menti mums ir uz pēdām! Miza, fiksi piedarbini savu līķu vāģi un braucam.

– Miza nemaz nevar pabraukt, – Tievais tā kā ierunājās, tā kā iedziedājās. – Viņš visu izlaka gandrīz viens pats.

– Es nevaru? – Miza uzlēca kājās, apgāzdams tabureti. – Es, ja kas, dienēju tankistos. Tepat Pārventā. Kāpjam iekšā! Braucam uz poligonu! Bojekompļekts ir jau ielādēts! Uzvara būs mūsu!

– Dullais, tev taču pāri tiltam jātiek! Ceļu policija apturēs!

– Mēs brauksim pāri Apvedtiltam, tur viņi parasti nestāv.

Pēc brīža vecais opelis, izpūzdams indīgus dūmu mākoņus, aizkratījās pa Embūtes ielu.

 

Policisti domā

Policijas mājā valdīja nomācošs klusums. Darbinieki vairījās skatīties viens otram acīs. Sliede pārkāpa šefa kabineta slieksni uz pirkstgaliem. Šefs netērēja laiku ievadam.

– Sliede, tu esi bezcerīgs. Gribi, nopirkšu tev jaunu drēbju pakaramo?

Izmeklētājs nosarka.

– Ozolkoka, ar sudraba inkrustācijām. Varbūt tad tava muguras kasīšana dos kādus rezultātus. Pagaidām es redzu tikai to, ka Valdemāram nozagtas jau septītās brilles. Pie tam šoreiz gaišā dienas laikā.

– Bet kameras? Kamerās taču jābūt kaut kam redzamam?

– Nekas tur nav redzams. Priekšā stāvēja pūlis leišu tūristu un fotografējās. Vienīgais, ko mēs varam zināt droši – brilles norāva kāda persona spilgti dzeltenā kreklā un zilā jakā. Izskatās, ka nāksies iesaistīt arī drošībniekus. Notiek kaut kas pilnīgi nesaprotams. Un, ņemot vērā to, ka tu netiec galā ar saviem pienākumiem, mēs tev piešķirsim palīgu.

– Man nevajag palīgu... neesmu nekāds distrofiķis. Pats tikšu galā.

– Vajag! Darba apjoms pieaug. Mēs tev norīkosim palīgos praktikanti. Noteikti esi redzējis. Tā tur blondīne. Anželika. Eņģeļu marķīze! Nu, kā?

– Šito blondīni? Pasarg dievs! Viņa ir blondīne kvadrātā! Viņai visur rādās maniaki!

– Toties tev būs kāds palīgs pie muguras kasīšanas. Varbūt radīsies kāda sakarīga doma. Vismaz šobrīd no tevis nav nekādas jēgas.

– Es esmu uz pēdām! Es atradu bomzi Voldemāru, un viņš ir ļoti aizdomīgs! Šef, es pats tikšu galā, tikai, dieva dēļ, nekādu Anželiku!

– Dodu tev divas dienas laika. Ja neatradīsi vainīgos, un man šķiet, ka te iesaistīta vesela organizācija, nāksies dalīt kabinetu ar praktikanti un viņas maniakiem! Ej pie darba. Ja citādi nevar, ķeries pie izsekošanas. Staigā savam Voldemāram pakaļ kā ēna. Un atceries seno teicienu: ar to vai uz tā!

 

Žora

Žora jutās kā vietējā mēroga Napoleons, kuru bijīgi uzklausa viņa armija trīs cilvēku sastāvā. Tievais agresīvi bolīja acis, Miza pūlējās pūst elpu pagaldē, bet Žņaudzējs, respektīvi, Puķīte, rādīja tādu ģīmi kā Rembranta daiļava rožu dārzā.

– Mēs neko nebūt zināt, - paziņoja Žora. - Tas Sliede ir mūs grābt pie rīkl! Vot. Un mēs nesapront, ko viš grib. Varbūt viš grib savākt Zinas tant. A varbūt viš kauko grib no Voldemār. Viš vaig izsekot! Miza! Tu tagad dežūrēs nevis tirgus placis, bet pie policija. Kad Sliede nāk ārā, tu staigā viņam pakaļ, bet tā, lai šis neredz. Un Tievais būs šitas te... dubļors.

– Tad vajag uzmanīgi pārbaudīt, vai tev pašam kāds neseko, - teica Puķīte. - Es kriminālromānos lasīju, ka vajag jaukt pēdas. Piemēram, atrast kādu māju, kurai ir sētas puses durvis, un tad pa vienām durvīm ieiet, bet pa otrām atkal izsprukt ārā, lai sekotājs nezina, kur tu esi palicis. Tiesa, es zinu tikai vienu tādu māju. Pils ielā, pretī kino. To nesen nojauca.

– Sameklē kād cit māj! Pats izdomā. Lai no šitā brīža mums būtu zināms katrs Slieds sols! Uz priekš!

Abi Žoras darbinieki nopūtās un izgāja pa durvīm. Puķīte tipināja viņiem pakaļ.

– Nu ko, dīkdieņi? - Puķīte teica īpaši indīgā balsī. – Beidzot arī jūs pielika pie darba? Nebūs vairs laika garāžā šņabi dzert? Nāksies pastrādāt?

– Žņaudzēj, aizveries. Ej nožņaudz kādu slieku vai zirnekli. Tu vispār neesi spējīgs strādāt. Cenšoties pacelt zirni no zemes, tu dabūsi bruku. Skatoties tenisa maču, tu pakritīsi bezsamaņā no pārmērīgas acu grozīšanas. Ko tu mums esi piesējies?

– Es tikai gribēju pajautāt – ko Tievais darīs ar tām rauga pakām? Nu jau vairs nebūs laika pa pilsētas domi vazāties?

– Tā nav nekāda traģēdija, - attrauca Tievais. - To lietu vajag nodarīt pusdienlaikā, kamēr Sliede un domes darbinieki ēd pusdienas. Taisni labāk, būs mazāk liecinieku. Rīt no rīta es pārģērbšos par to bleķa vīru, uzlikšu viņa brilles, apaušu sarkanas kurpes un neviens mani nepazīs.

– Ak tad neviens? – domīgi novilka Puķīte. – Nu nezinu, nezinu...

(turpinājums sekos)

Komentāri (0)

  • 0
    Ventspilniece 24.03.2016, 15:06:52

    Varbūt nebūtu par ļaunu vēlreiz atgriezties Pārventas tirgū.
    Tur tirgojas viens sievišķis,kurš zogot puķes no kapiem,vismaz tā tiek apgalvots foruma krieviskajā versijā.
    http://rus.ventasbalss.lv/forums/gorod/79

    Varbūt,ka,pa kapiņiem šiverējot,viņa ko aizdomīgu manījusi?

  • 0
    funky monky 24.03.2016, 19:17:02

    Feini. Prieks lasīt. Viss kā reālajā dzīvē. Inteliģents bomzis un tormoznūtijs ments.

  • 0
    funky monky 28.03.2016, 18:03:38

    Tā. 5 dienas pagājušas, bet tikai 2 komentāri, un viens no tiem kā uzslava, bet ne ieteikums. Sliņķi, kas jebkuru vislabāko ideju nožņaugs
    iedīglī, lai tikai smadzenes (kam ir) nebūtu jāpakustina. Tam, ka ventiņiem nav iztēles, nekad neticēšu. Sasparojieties tokš.
    Pirmais, kas iekrita acīs - persona spilgti dzeltenā kreklā un zilā jakā - varētu būt no Ukrainas Pravij Sektor ultrām, kas vāc oriģinālas brilles Jaceņukam.
    Otrais - to māju, žēl, nojauca, bet var izmantot Ventspils slimnīcu, kur, ja labi pacenšas, ir daudz izeju. Lielveikali - pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā. Autostacija, lai. Un tirgus ?

  • 0
    Kārlis Kreblis 29.03.2016, 09:37:51

    Nekas! 2 komentāri arī kaut kas ir. Un kopumā jau ir pietiekoši daudz, lai mainītu ja ne sižetu, tad detaļas nu noteikti. Nākamajā piegājienā 1. daļa beigsies, tad gan vajadzētu saņemties, lai 2. daļā būtu vairāk jauna, ko likt klāt... :)

  • 0
    No malas 29.03.2016, 16:54:41

    Jā,ir dzirdēts par to kapu puķu tirgotāju Pārventā.Varbūt,ka vajadzētu viņu turpinājumā pieminēt-arī vārds kaut kur uzpeld-varbūt cilvēks nokaunēsies un atmetīs šo nesmuko nodarbošanos?

  • 0
    Kārlis Kreblis 29.03.2016, 17:00:51

    Piefiksēts!

  • 0
    funky monky 05.04.2016, 20:02:40

    Hei, Kārli! Kur turpinājums? Nevaru vien sagaidīt.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: