Krišjāņa Valdemāra brilles. 2. turpinājums 12

Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

2. turpinājums (Sākumu varat lasīt ŠEIT, bet 1. turpinājumu ŠEIT)

Žora uztraucas

Žora, lai cik svarīgs pūlējās izlikties, kriminālajās aprindās bija pavisam mazs gariņš. Tas nekas, ka recidīvista mutē bija palikuši tikai divi priekšzobi, saņurcītā kepka glabāja sen sažuvušu makaronu pēdas un ādas jaka plaisāja visās padusēs. Uz viņa Adidas treniņbiksēm bija tikai divas svītras, un līdz trim svītrām viņam vēl bija vai cik ilgi jāuzkalpojas! Par pāriešanu no trenūzenēm uz uzvalku nebija pat ko domāt. Žora specializējās uz Krievijas un Baltkrievijas cigaretēm, zināja, kur tecina, nu, jūs jau paši zināt, ko tecina. Savu reizi gadījās arī pakratīt kādu parādnieku, kurš nesaprata, ka parāda savlaicīga neatdošana var smagi ietekmēt viņa veselības stāvokli. No baltajiem pulverīšiem mazajās paciņās Žora izvairījās, jo labi zināja – saistība ar šādiem pulverīšiem agri vai vēlu novedīs viņu attiecīgu iestāžu uzmanības lokā. Tāpēc izmeklētāja Sliedes parādīšanās viņa saimniecībā Žoru ārkārtīgi uztrauca. Kaut kas bija noticis, un, spriežot pēc Sliedes uzvedības, kas ļoti nopietns. Kas? Ja pats Sliede sāk te vazāties, tad nepatikšanas nav tikai sagaidāmas vien – tās ir jau sākušās. Nopratinot ievārījuma vecenīti un Zinas tantes aģentu, Žora uzzināja, ka izmeklētājs meklē vai nu Krišjāni Valdemāru, vai bomzi Voldemāru. Visticamāk – abus. Ko viņi tādu sadarījuši, nav skaidrs. Droši vien kaut ko ļoti nopietnu, ja reiz pats Sliede vazājas pa tirgu un uzdod jautājumus. Pieteicis Zinas aģentam fiksi pazust no tirgus un vismaz nedēļu nerādīties, Žora nolēma sapulcināt visus trīs savus padotos. Lai ievērotu likumu par personas datu aizsardzību, minēsim tikai viņu iesaukas – tie bija Miza, Tievais un Puķīte.

Mizas Opelis

Abavas ielas privātmājas garāža tinās zilos dūmos. Miza bija cieši nolēmis savest savu veco opeli braucamā kārtībā, jo kaimiņi jau sen izteica indīgas piezīmes par viņa grabošo divriteni. Kaimiņi pat atļāvās izdvest, ka šis ritenis esot atrasts izgāztuvē. Salti meli! Divriteni Miza nozaga pie universālveikala Kosmoss 1986. gadā un joprojām brauca ar to brīžos, kad opelis atteicās darboties. Tādu brīžu bija daudz. Vecajam auto piemita mākslīgais intelekts. Piemēram, vecā mēnesī viņu piedarbināt varēja pat necensties. Turpretim trīs dienas pēc pilnmēness beigām auto pielēca pats un mēģināja no iekšpuses taranēt garāžas durvis. Šobrīd Miza, izjaucis un salicis ar eļļu noraudāto motoru, mīcīja gāzes pedāli. Viņa pusplikais, izcili resnais, jūrnieku krekliņā tērptais rumpis un skūtais pauris rēgojās no dūmu mākoņiem kā Himalaju kalnu virsotnes no mākoņu blāķiem. Opelis aizvainoti šķaudīja un pūlējās noslāpt, bet, lai kā pūlējās, Mizas gumijas iešļūcenē ieautā pēda atkal uzspieda pedālim, izraisot jaunus gārdzienus un dūmu mākoni. Pārventā strauji izplatījās tvana gāze. Opeļa diloņslimais klepus uz brīdi pierima, dodot vietu rimtai rukšķēšanai, un cauri dūmiem kļuva dzirdams cits klepus – klusāks, bet toties izmisīgāks. Gnīda atlaida gāzes pedāli, vējš izdzenāja dūmus, un garāžas durvīs parādījās pusnosmacis Tievais. Pieķēries pie stenderes, viņš izmisīgi pūlējās ievilkt elpu.

– Miza, tu esi slepkava! – sēca Tievais, un viņa raibais, krunkainais ģīmis bija saviebies līdz sačokurošanās otrajai stadijai. – Tu mani gribi nogalināt? Es pie tevis kā pie cilvēka atnācu, bet tu mani smacē nost gāzes kamerā... Es te, reku, atnesu vienu, bet vai tad šitādos dūmos var iedzert?

Pumpainais piedauzīja pie kaulainajām krūtīm, kuru kreisā puse bija izspiedusies nepārprotamā puslitra pudeles formā.

Mizas sejas izteiksme strauji mainījās no ļoti vienaldzīgas līdz totāli ieinteresētai.

– Kas tad tev šodien noticis? Pasaules bojāeja tuvojas un tu esi nolēmis upurēt pēdējo polšu?

– Ne vella, Miza, ne vella. Man ir plāns!

Rauga paciņu plāns

– Es zinu, kā tikt pie naudas, - teica Tievais un kārīgi aplaizījās.

– Mēs visi zinām, kā tikt pie naudas, - attrauca Miza, - tikai mūs nelaiž pie tās klāt.

– Mani laidīs!

Miza salēja vēl pa glāzītei.

– Kur tad ir tā vieta, kur tik viegli laiž klāt pie naudas?

– Pilsētas dome.

Miza nožagojās.

– Es zināju, ka tu esi saspiedis galvu... starp citu, tu tik tiešām bērnībā esi iespiedis galvu Ikarusa durvīs, bet reti kurš to zina... Uzlikt uz ausīm Ventspils pilsētas domi? Kā tad, dēliņ, tu to gribi izdarīt?

– Tas ir pavisam vienkārši. Tik vienkārši, ka nevienam citam nevar ienākt prātā, tikai man. Vajag nopirkt piecas paciņas maizes rauga...

– Tievais, tavas metodes nudien ir Tambovas rajona mazapdzīvotāko lauku rajonu proletariāta līmenī. Sametīsi raugu domes tualetēs, un visi spruks ārā? Atstājot seifus atvērtus? Tur nemaz naudas nav! Nauda ir bankā!

– Gan jau kaut kas vērtīgs atradīsies. Vai nu man ko lielu vajag... es kā putniņš, te graudiņu, šur graudiņu... iztikai sanāks... Galvenais ir nomaskēties tā, lai neviens nepazīst un šitajās te... videokamerās nepaliek mans ģīmis. Es pārģērbšos! Un zini, par ko? Esi redzējis Ventmalā to bleķa vīru, kurš sēž uz soliņa? Nu, tur, kur tās palmas? Tas ar bārdu! Par viņu es tad arī pārģērbšos. No tāda skata visiem smadzenes aizķersies aiz ausīm un, kamēr šie domās, vai viņiem nerādās ļauni murgi, es paspēšu apdarīt visu darāmo un pa sētas durvīm ārā! Rīgas ielā tu mani sagaidīsi ar mašīnu...

Bomzītis Voldiņš

Voldemārs bija miermīlīgs, pat nedaudz psihodēlisks bomzītis. Mitinājās vecpilsētā – kamēr Pils ielas rajonā vienus graustus jauca nost, citi nāca vietā un naktsmājas atrast varēja vienmēr. Ēdamo varēja atrast lielveikalu miskastēs, šādu tādu darbu – pie zemniekiem tirgū. Cigaretes allaž izdevās izdiedelēt autostacijā. Municipālie policisti Voldiņu pazina un neaiztika – nekādas ziepes viņš nevārīja un vienmēr uzvedās mierīgi, var pat teikt – kulturāli. Klīda baumas, ka solīdais bezpajumtnieks reiz esot bijis psiholoģijas vai varbūt pat filozofijas pasniedzējs, bet kas gan lai zina? Tiesa, brīžiem Voldiņam uznāca iedvesmas brīži, kad viņa teksti lika apstulbt pat daudz pieredzējušiem domubiedriem...

(turpinājums sekos)