Jūnijā pie mums viesojās Eiropas lielāko tulkotāju māju vadītāju apvienība RECIT savā gadskārtējā konferencē – tur bija pārstāvji no Anglijas, Francijas, Beļģijas, Vācijas, Itālijas, Ungārijas, Šveices... Tāda aristokrātu, var teikt, sabiedrība, kur nemaz nevar tā iestāties, jāgaida, kamēr aicinās, kur dažās mājās uz vakariņām jāpārģērbjas, bet dažās ir pat savi vīna pagrabi. Par stipendiju vai grantu apmēriem nemaz i nerunāsim. Tomēr mūs viņi iestāties uzaicināja, un re, nu bija arī šeit, Ventspilī. Uzzinājām, kā darbojas šīs rezidenču vietas, kā notiek viesu/tulkotāju ielūgšana, kādi ir tad viņu pienākumi, citur jāuzstājas, citur jāraksta eseja, citur jāvada darbnīcas. Var teikt, tādas gadiem izstrādātas tradīcijas.
Odziņas un cukurgraudi 2
15. jūlijs, 10:42, 2016 | Andra KonsteTika apspriestas gan visu tulkotāju centru aktualitātes, gan nākotnes projekti, iezīmējās meistardarbnīcu vadītāju un tulkošanas mentoru apmācību sistēma, kura paredz pieredzes apmaiņas starp tulkošanas darbnīcu vadītājiem, lai iegūtu lielākas iemaņas, kā strādāt darbnīcās ar vairākām valodām vienlaicīgi, kā veidot tulkošanas stundas ar vienu tulkojamo autoru uz dažādām valodām, tāpat arī apspriest pielietojamās mācību metodes un veicināt mentoru savstarpējo tikšanos. Mums tur bija daudz odziņu, ko izķert saviem nākotnes projektiem.
Bet arī šeit daudz kas mainās. Baltijas valstis nu jau vairs neuztver kā jaunumu, jūtamies pietiekami adaptēti, un tur ir savas labās un varbūt ne tik labās puses – esam it kā līdztiesīgāki, nu, vismaz vārdos, bet nav arī nekādu tādu prioritāšu vairs. Tagad centrā arābu valodas, baltkrievi, ukraiņi, bija ielūgti arī bulgāri, pagaidām gan kā viesi, kuri arī cenšas radīt šādu rezidenču vietu.
Sapratām, cik maz, gandrīz nemaz, šobrīd Latvijā tiek darīts, lai aiznestu mūsu daiļliteratūras rakstīto vārdu pāri robežām. Nav nekādas stratēģijas. Ja kāds tiešām grib tulkot no latviešu valodas, tam parasti ir pilnīgi nejaušs iemesls – apprecējis latvieti, kaut kādu iemeslu dēļ sācis te dzīvot, vai kaut kas pilnīgi iracionāls. Mūsu Mājas mazā programmiņa, salīdzinot ar Eiropas lielāko valodu izstrādāto mehānismu, ir kā piliens jūrā, bet tā tomēr strādā, un katru gadu divi tulkotāji divus mēnešus dzīvo šeit un sāk mācīties latviski, bēda tā, ka nav turpinājuma jau augstākā līmenī. Varbūt Ventspils augstskola varētu nodibināt kādu kursu?
Tomēr bija jau mums arī pa cukurgraudiņam – patika viņiem visiem mūsu Māja, to radošo un omulīgo enerģiju varot pilnīgi ar pirkstiem aptaustīt, un izbrīns, protams, par skaisto un sakopto Ventspili vietā, aiz kuras, hm, reizēm man šķiet, ka viņiem sākas tundra un taiga. Un, jā – NEVIENA no šīm rezidenču vietām nav tik cieši iesaistījusies valstiskos literāros procesos kā mēs. Tas viņiem tiešām bija pārsteigums.
Tad nu liekam odziņas kopā ar cukuriņiem nākotnes ievārījumu burciņās!
Komentāri (0)
Lasu un priecājos!
Labs,bet mums zurnalistka klibo viss perkams pardodams:)